(bez virsraksta)
« previous entry | next entry »
Okt. 29., 2005 | 09:05 am
Rīt pēdējā diena, kuras laikā varu izmantot bankā par brīvu iegūto biļeti atrakcijai ar LU megateleskopu. Tas mani interesē? Tas mani interesē... Būs laiks? Atkarīgs no tā, cik ļoti interesē. To izdomāšu rīt no rīta.
2. novembra rītā Alfrēds atvēra savas piesmakušās vienistabas dzīvokļa guļamtelpas aizpīpēto, ar motoreļļotiem pirkstiem noķeskāto logu. -2 grādu (pēc Celsija) dzelkšņainais vēsums lika Aflfrēda sejai it kā piedzimt no jauna! Caur logu varēja redzēt, kā pār piecu rūpnīcu īpašniekpilsētu valda zilgani, vietās, kur tos ar saviem stariem aplaimoja rīta saule - oranži miglas vāli. Optisko kabeļu rūpnīcas spoguļlogi it kā miedza ar aci mehāniskajai darba dienai noskaņoties mēģinošajam Alfrēdam, ikrīta pirmsdarba cigareti no lūpu apskāvieniem atbrīvojot, un atkal iesprostojot, strauji izraujot, izlidinot pa spraugu logā. Tā turpina savu ceļu cauri deviņpadsmit stāvu miglas slānim līdz pat desmit gadus nepārbetonētajai ietvei, kur to savāc veikla, šļerkstoša mutantķirzakas mēle. Norīšanas akts, tramīgs skatiens pa labi, pa kreisi, uz priekšu, apmešanās par 180 grādiem, ašs skrējiens Tuvākās paslēptuves (spraugas ēkas pamatos) virzienā. Ķirzaka ielien pa spraugu pagrābā. Pāris mirkļi, un caur ieeju pagrabā, to kā izeju izmantojot, izlaužas mehāniska šņākoņa. Tai seko violetīgs dūmu makonis, kas strauji top arvien lielāks, no tā masas iznirst daži taustekļveidīgi izvirzījumi, un viens no tiem sāk mērķtiecīgu ceļu augšup. Pirmais stāvs, otrais, trešais, ceturtais... Deviņpadsmitais! Vēso gaisu uzsūcošā sprauga logā, aiz kuras mīņājas Alfrēds, kāri uzsūcot rīta dzestrumu caur nāsīm, miesu, vienlaicīgi baudot lētas, šķīstošās kafijas garšas efektus. Violetīgais tausteklis kā veikla žņaudzējčūska ielien pie Alfrēda caur atvērto spraugu logā, atrod viņa nāsis, pakutina tās pirms sava ceļa turpināšanas.
- Mmm, vaniļas saldējums ar šokolādes glazūru! - Alfrēds pie sevis nosaka un mirst.
2. novembra rītā Alfrēds atvēra savas piesmakušās vienistabas dzīvokļa guļamtelpas aizpīpēto, ar motoreļļotiem pirkstiem noķeskāto logu. -2 grādu (pēc Celsija) dzelkšņainais vēsums lika Aflfrēda sejai it kā piedzimt no jauna! Caur logu varēja redzēt, kā pār piecu rūpnīcu īpašniekpilsētu valda zilgani, vietās, kur tos ar saviem stariem aplaimoja rīta saule - oranži miglas vāli. Optisko kabeļu rūpnīcas spoguļlogi it kā miedza ar aci mehāniskajai darba dienai noskaņoties mēģinošajam Alfrēdam, ikrīta pirmsdarba cigareti no lūpu apskāvieniem atbrīvojot, un atkal iesprostojot, strauji izraujot, izlidinot pa spraugu logā. Tā turpina savu ceļu cauri deviņpadsmit stāvu miglas slānim līdz pat desmit gadus nepārbetonētajai ietvei, kur to savāc veikla, šļerkstoša mutantķirzakas mēle. Norīšanas akts, tramīgs skatiens pa labi, pa kreisi, uz priekšu, apmešanās par 180 grādiem, ašs skrējiens Tuvākās paslēptuves (spraugas ēkas pamatos) virzienā. Ķirzaka ielien pa spraugu pagrābā. Pāris mirkļi, un caur ieeju pagrabā, to kā izeju izmantojot, izlaužas mehāniska šņākoņa. Tai seko violetīgs dūmu makonis, kas strauji top arvien lielāks, no tā masas iznirst daži taustekļveidīgi izvirzījumi, un viens no tiem sāk mērķtiecīgu ceļu augšup. Pirmais stāvs, otrais, trešais, ceturtais... Deviņpadsmitais! Vēso gaisu uzsūcošā sprauga logā, aiz kuras mīņājas Alfrēds, kāri uzsūcot rīta dzestrumu caur nāsīm, miesu, vienlaicīgi baudot lētas, šķīstošās kafijas garšas efektus. Violetīgais tausteklis kā veikla žņaudzējčūska ielien pie Alfrēda caur atvērto spraugu logā, atrod viņa nāsis, pakutina tās pirms sava ceļa turpināšanas.
- Mmm, vaniļas saldējums ar šokolādes glazūru! - Alfrēds pie sevis nosaka un mirst.