Lampiņa iedegas arvien biežāk un biežāk - dzīve ir kā eksistence stroboskopā.
Nogurdinošais "es" rada nogurdinošu pasauli. Par to varētu parunāt. Es esmu noguris no "es". Tas gan nenozīmē, ka es varētu gribēt kaut kādu "mēs" - tas man šķiet visstulbākais, ko varētu mēģināt.
Mistērija.
Pagalam pārspīlētas sajūtas. Bet tomēr man patīk domas par ideālu, par to, kas un kā varētu patiesībā būt. Man tās domas šķiet skaistas; varbūt es tomēr esmu savā ziņā estēts. Domas par nenoķeramo, nesatveramo absolūto un vislaik esošo mirkli. Šīs domas mani nomierina vairāk, nekā to var izdarīt alkohols kāpināts pakapē "manu mīļo cilvēku mīlestība".
Bet - vislielākās manas bailes ir būt cilvēkam, jo es neesmu.
Viens no maniem skatuves vārdiem būs Lobačevska Ģeometrija.

Andris kā iespējamo grupas nosaukumu ieteica Swinging Dicks.
Liekas, ka šī ir bijusi pēdējā laika vispatīkamāk pavadītā diena. Bija iekļauts viss sākot no laika kvantiem līdz pat alum Vecais Draugs. Pasaulē tomēr ir daži kvalitatīvi cilvēki, tāpēc kodolholokausts uz laiku tiek atcelts.