kompilācija -

ir taču jāpriecājas par šīm ilgām tik stiprām, kas liek tev gaudot naktīs un reizēm ar trulu skatienu vērsties uz jeb kuru telpas pusi, neatkarīgi no telpā notiekošā, vienkārši space-out`ot, jo trūkst tik ļoti kā ēst, ka nezin` kur likties.
bet tas jau ir tas mākslas pamats, vai ne?

jo, īstenībā, pirms 46 dienām es negribēju tuvumā redzēt, es veidoju savu pasauli viena pati, bija svarīgi, lai neviens neiztraucē. tagad, ja man jāgaida 46 dienas, sķiet kā mirstamā kaite. savu dārziņu esmu iekopusi, tagad varu aicināt sētiņā.

un jā, dārziņu vēl kopt un kopt, jo kurš gan grib rādīt puspabeigtu filmu, pusceļā apstāties.. tagad pienāca pirmās grūtības un jau jāsauc pēc palīdzības. nēnē, tagad tikai jāturpina lielā cīņa vienai, vēl stiprāk kā sākumā.

stulbi, jo šķiet, ka varbūt mums nekad nesnāks tāds labs timing. osea, es gribu izbaudīt visā krāšņumā tavu mīlestību, kas zaigo tik skaisti pāri lielajiem diapozona (?) kalniem, caur visiem zilajiem ekrániem, bet man to gribas redzamu, sasmaržojamu, taustāmu, mīļojamu, ai ko tik man visu negribas.
reizē arī nav iespējams, bet manuprāt, šis mirklītis ir tik mirklīts īss, kas pavisam drīz izzudīs..

un varbūt , ka tā pat labāk..



pagājušogad, kad atbraucām uz bs.as, es sev apsolīju neko vairs nekad negaidīt. savu nepacietību lutināt ar visu uzreiz un tagad, vai čau. toties tagad, kad visi mani darbi ir procesā, saprotu, ka vienīgais ir laiks, kas nepieciešams. un pēc tā laika jau arī nevar, kas notiks manā prātā, citu prātos, šīs pilsētas ielās, tās kalnu pilsētas ielās.
tāpēc tagad, jāpabeidz visi darbiņi iesāktie un tad.. tad jau redzēs.


MARIHUANA jānopērk, tas tā kā svarīgākais vispār visu to-do listu kopumā.

vispár SALUD par tik sliktā valodā izrakstītām domām, pašai kauns vispār. lose