kompilācija - mēdžiiikkk

es dažreiz mēdzu iedomāties, ka brīdī, kad palieku viena istabā vai kaut kur eju viena un nevienu nevar redzēt/dzirdēt tuvumā, visi ir izzuduši un es esmu viena vienīgā uz pasaules. un izzūd viņi tāpēc, ka patiesībā viņi nemaz neeksistē. eksistē tieši tik, cik manā galvā un pazūd brīdī, kad man liekas, ka visiem jāpazūd. un katrs satiktais cilvēks, katrs vēsturiskais fakts, katra dzirdētā notiņa un katrs redzētais pasaules stūrītis īstenībā ir manas zemapziņas izdomāta izpausme. tas viss eksistē tikai man un neeksistē reizē. (i'm you as you are me). tā, protams, ir izcili iztēloties, jo tas nozīmētu, ka mana zemapziņa ir uztaisījusi vienu ārprātā varenu pasaulīti. visi tie cilvēki par kuriem es jūsmoju ir manis pašas radīti tēli, un viss tas, kas mani sāpina arī ir manis pašas radīts.. ja nu atklātos, ka tā arī ir, imo, tas neko nemainītu, jo neko nemaina man arī fakts vai tur tālumā ir vēl kāds vai nē.

mainītu tikai tad, ja parādītos vēl viens tēls (kas nemaz nebūtu tēls, bet īstenība), ko mana zemapziņa nebūtu izdomājusi un visa viņa pasaule arī būtu izdomāta. un citāda kā manējā.