Ērgļa skatiens un nesalaužama stāja. Viņa nāk man pretī un es nezinu, kur likties. Te jādod ceļš. Pavisam nopietni, es nodomāju. Iztaisnoju muguru, atvelku pecus. Nopētu strādniekus pāri ielai, tādus vecus. Viņi arī skatās. Kā jau mēs visi. Meitene ideāls, neaptverams vizuālais potenciāls. Viņa iet un aiz sevis uzlabo dienu, vīriešu omu, iznīcina jebkuru negatīvu domu.
Mati biezi, pāri pleciem augoši meži. Kakao brūni, mutē parādās siltas šokolādes garša, bet degunā valda vāja viņas ķermeņa smarža. Nekas īpašs, nepārspīlējot, viņa zina, kā pareizi smaržas jālieto. Acis slēpjas aiz mazām brillītēm, gaumīgām un drošām. Baltie rāmji ievijas matos, bet dzidrie stikli sargā bezgalīgās acis. Tik dziļš ir viņas skatiens, tik viltīgs, tik hipnotizējošs. Skatīties, nezinu, neesmu drošs, pārāk daudz ko vēl redzēt jāuzspēj. Pārāk īss laiks tam ir dots.
Sejas mīmika pārliecinoša, dominējoša. Viņa zina,ko dara, apjaušs kāda ir tā dabas dotā vara. Nekas nav no svara. Plūstoša kustība ar rokām, gredzenotām. Trūkst tik viena. Nav vēl pieākusi zeltneša diena. Tas noteikti zemapziņā priecē. Rokas ir garas, atsegtas. Tādas nepārāk spēcigas. Tieši tā, kā meitenei pienākas. Lietišķā krekla mākslinieciskais pārpalikums, šur tur kāds plikums. Jo rokas aug no ķermeņa un tas nemaz neļaus par sevi aizmirst. Uz krekla ir veste, augšējās pogas vaļā, ļaujot kaklarotai sevi pasniegt. Maziņš akmentiņš skorpiona galvā. Izrādās rudens brīnums. Novembra krītošā zvaigzne! Skorpions pa nelielām krūtīm pastaigājas, par laimi tās nav nedz iespiestas, nedz rēgojas. Meitene vēlreiz apliecina, ka zina, ko dara. Tomēr reti kurš to pamana. Pasaule vēl ir pārāk primitīva, pat stīva. Te nu netīšām viņa izmet pāris trumpjus. Pasniedzas pie lieā plaukta, nostājas uz pašiem pirkstu galiem, parādot, kur īstais spēks slēpjas. Zālē pavadītās sūrās stundas rāda savu klasi, slaidās, garās kājas ir atradušas labas mājas. Te par viņām tiešām rūpējas, lai gan pieņemu, ka tur nelielā badā.. Skaistums prasa upurus. Tā jau ir pavisam veca ziņa. Kā es nonācu viņas darba vietā nav ne jausmas, bet manās acīs vēl ir viņas necīgās kupītes. Nelielas, karaliskas jahtas ar neuzkrītošiem spīgulīšiem,protams, bez banāli augstajiem papēžiem. Viņas augums jau ir dabas radīts brīnums. Ir jāzina tā robežas...
Es ievilku elpu, paskatījos laiku. Aiz loga no saules ne miņas, bet man ir pienākušas ziņas. Tās skan no mutes, viņas..