Ērgļa skatiens un nesalaužama stāja. Viņa nāk man
pretī un es nezinu, kur likties. Te jādod ceļš. Pavisam nopietni, es
nodomāju. Iztaisnoju muguru, atvelku pecus. Nopētu strādniekus pāri
ielai, tādus vecus. Viņi arī skatās. Kā jau mēs visi. Meitene ideāls,
neaptverams vizuālais potenciāls. Viņa iet un aiz sevis uzlabo dienu,
vīriešu omu, iznīcina jebkuru negatīvu domu.
Mati biezi, pāri pleciem augoši meži. Kakao brūni,
mutē parādās siltas šokolādes garša, bet degunā valda vāja viņas
ķermeņa smarža. Nekas īpašs, nepārspīlējot, viņa zina, kā pareizi
smaržas jālieto. Acis slēpjas aiz mazām brillītēm, gaumīgām un drošām.
Baltie rāmji ievijas matos, bet dzidrie stikli sargā bezgalīgās acis.
Tik dziļš ir viņas skatiens, tik viltīgs, tik hipnotizējošs. Skatīties,
nezinu, neesmu drošs, pārāk daudz ko vēl redzēt jāuzspēj. Pārāk īss
laiks tam ir dots.
Sejas mīmika pārliecinoša, dominējoša. Viņa zina,ko
dara, apjaušs kāda ir tā dabas dotā vara. Nekas nav no svara. Plūstoša
kustība ar rokām, gredzenotām. Trūkst tik viena. Nav vēl pieākusi
zeltneša diena. Tas noteikti zemapziņā priecē. Rokas ir garas,
atsegtas. Tādas nepārāk spēcigas. Tieši tā, kā meitenei pienākas.
Lietišķā krekla mākslinieciskais pārpalikums, šur tur kāds plikums. Jo
rokas aug no ķermeņa un tas nemaz neļaus par sevi aizmirst. Uz krekla
ir veste, augšējās pogas vaļā, ļaujot kaklarotai sevi pasniegt. Maziņš
akmentiņš skorpiona galvā. Izrādās rudens brīnums. Novembra krītošā
zvaigzne! Skorpions pa nelielām krūtīm pastaigājas, par laimi tās nav
nedz iespiestas, nedz rēgojas. Meitene vēlreiz apliecina, ka zina, ko
dara. Tomēr reti kurš to pamana. Pasaule vēl ir pārāk primitīva, pat
stīva. Te nu netīšām viņa izmet pāris trumpjus. Pasniedzas pie lieā
plaukta, nostājas uz pašiem pirkstu galiem, parādot, kur īstais spēks
slēpjas. Zālē pavadītās sūrās stundas rāda savu klasi, slaidās, garās
kājas ir atradušas labas mājas. Te par viņām tiešām rūpējas, lai gan
pieņemu, ka tur nelielā badā.. Skaistums prasa upurus. Tā jau ir
pavisam veca ziņa. Kā es nonācu viņas darba vietā nav ne jausmas, bet
manās acīs vēl ir viņas necīgās kupītes. Nelielas, karaliskas jahtas ar
neuzkrītošiem spīgulīšiem,protams, bez banāli augstajiem papēžiem.
Viņas augums jau ir dabas radīts brīnums. Ir jāzina tā robežas...
Es ievilku elpu, paskatījos laiku. Aiz loga no saules ne miņas, bet man ir pienākušas ziņas. Tās skan no mutes, viņas..