Tikko, kā iekāpu autobusā. Aizņēmu savu vietu, par kuru biju samaksājis. Visi pasažieri izdarīja tieši to pašu, šoferītis
pārbauda biļetītes, īsāk sakot, viss notiek.
Autobusā vietu izvietojums ir parasts, izņemot četras vietas pašā priekšā. Divas pa labi un divas pa kreisi,proti,
aiz šoferīša. Tās ir dienesta vietas, kurās sēž autobusu kompānijas darbinieki.
Tātad situācija sekojoša:

Autobusā iekāpj pievilcīga,labi ģērbta meitene....un viņas smaržīgais, neatvairāmais, super audzinātais puisis..kurš
pat varētu būt alkohola reibumā, kurš sācis pāriet riebumā.
Viņš aiziet līdz pus autobusam, paskatās uz brīvajām vietām, kko izdomā un dodas atpakaļ uz priekšu,noņemot nožogojošogumiju, apsēžas pašā priekšā! Meitene neizpratnē klusē un blisina acis.
Pieceļas šoferītis un paskaidro jaunietim, ka tās ir dienesta vietas un tajās pasažieriem sēdēt nedrīkst, ja ir citas brīvas
vietas! Puisis kko bļauj, lai viņam atdod naudu par biļeti un viņš, tad atstās vietu. Meitene vēl arvien klusē. Puiša ietiepība tik pieņemas spēkā apgriezti proporcionāli šoferīša pacietībai..
Visbeidzot meitene saprot kādā kaunā viņas puisis viņu ir novedis, tapēc viņa viņu atstāj priekšā un pati dodas uz autobusa aizmuguri, bet "puisis" vēl arvien sēž, savukārt šoferis gaida..
Prieks,ka viņš saprata cik lielā "lohā" ir palicis un, visbeidzot ar degunu mākoņos, dodas uz aizmuguri..
"Un par ko tādi cilvēki izaug? Ne par ko..", izskanēja komentārs no man aiz muguras sēdošā pāra nopietnos gados.

Morāle.

Dažreiz pat pārņem tādas skumjas un dusmas, ka tādi lopi pazudina tik skaistas meitenes.. Es nerunāju tikai par garīgajām vērtībām.. Bērni šopavasar aug kā sēnes pēc lietus..