vienkāršība

Jā, šodien, pie svētdienas, arī varu piecelties ap desmitiem, lēnām dzert kafiju un paanalizēt. Tad ieslēgt Tv un izslēgt, izlemt labāk veltīt uzmanību kam lietderīgākam. Tātad, jau divas lietas- Laiks domām un izvēlei. Ikdienā tā nav, kumosi kampti ejot pa ielu vai sabiedriskajos, mazāk miega stundu, stipri vairāk penākumu un tam neatliek. Līdz ar to Laika trūkums liedz mēģinājumus saprast, brīžiem nevar pamanīt pat acīmredzamo, izvērtēt, lai kaut ko savādāk. Nedomāju, ka trolejbusi, vilcieni, uzgaidāmās telpas būtu patiesā būtība, bet Laiku tērē. Savādāk nevar, ja vien neatsakās. Un, paradoskss, atteikties no trolejbusa nebūtu prāta darbs, nekur netiktu, atteikties no sviestmaizēm arī ne, atteikties no mērķa bezjēdzīgi. Sanāk atteikties no sevis, nezināt kā iet radiniekiem, nezināt, kas jauns interešu jomā. Pielūgt mērķi. Hmm. Mērķis ir tik vērts? Droši vien, varbūt. Bet nav Laika šādiem vārdiem ikdienā.

Mēģinājums nedramatizēt... Atkal jānonāk līdz, nu, gan jau būs labi. :))