Jo sarežģītākas lietas jāmēģina, jo vairāk vēlos pie vienkāršības. Tāpēc, ka svarīgums iluzors, nav neaizstājamā un par to rūpēties bez gala ir nomācoši, paliek pāri kaut kāds nervozs laikmetīgums. Protams, pēc tam ir jauki uzklikšķināt pieklājīgu CV, parādīt- nu jā, izturēju. Bet tas nešķiet tik zīmīgi, ja nākas ilgpilni lūkoties apkopēju darbībās ar slotu un lupatu, pēc kurām seko darba dienas noslēgums, tā- vienkārši. Pēc tam varētu nodoties savām interesēm nevis sēdēt un ... Protams, tās ir dīvainības, kas piemīt ikvienam, tas ir arī pašlepnums, ka nu man nevajag. Tomēr tas, ko nākas manīt nu jau liek šaubīties kopumā. Kam gan šis stress? Prestižs kaut kāds, atalgojums vai? Tikmēr nesaņemoties normālai komunikācijai, nesaņemoties iziešanai uz tuvējo veikalu, jo viss ir tik tālu. |