***
9.. Nov. 2013 | 11:41 pm
No:: konstruktors
Domāju par savām smadzenēm. Šķiet, ka vecumdienās man noteikti būs kāda nervu slimība. Kaut kas tajā švammē noteikti neizturēs to slodzi, ko tai uzspiežu - mentālo un fizisko. Tagad jau tā pieklibo.
Es arī ik pēc 2 mēnešiem aizmirstu savu ceļu, pēkšni es vairs nezinu, ko es vēlos un tad es sāku funktierēt. Šķiet, ka nebūšu tas cilvēks, kas gadiem ilgi varēs bīdīt vienu un to pašu lietu. Es visu daru tik ļoti vienlaicīgi, ka ir grūti kaut ko pabeigt. Viss galu galā tiek pabeigts, bet tas prasa gadus.
Bet galu galā ir japaveic kaut kas tāds, kas atmaksātu manu eksistenci šai sistemai, šai valstij. Man jānokļūst tur, kur nav parādi un viss ir un būs pietiekams visā laika telpā. Tad man būs pohuj.
Es arī ik pēc 2 mēnešiem aizmirstu savu ceļu, pēkšni es vairs nezinu, ko es vēlos un tad es sāku funktierēt. Šķiet, ka nebūšu tas cilvēks, kas gadiem ilgi varēs bīdīt vienu un to pašu lietu. Es visu daru tik ļoti vienlaicīgi, ka ir grūti kaut ko pabeigt. Viss galu galā tiek pabeigts, bet tas prasa gadus.
Bet galu galā ir japaveic kaut kas tāds, kas atmaksātu manu eksistenci šai sistemai, šai valstij. Man jānokļūst tur, kur nav parādi un viss ir un būs pietiekams visā laika telpā. Tad man būs pohuj.