Tagad:
9.. Feb. 2012 | 05:39 pm
No:: konstruktors
Studijas man jau nezināmu laika daudzumu škiet, kā pilnīgs murgs. Neko īsti vairs neiemācos un bakalaura darba rakstīšana šķiet kā tāds teātris par izpēti. Tikai problēma tāda, ka man negribas but nekādam aktierim un te tā izlikties. Vakar pavadīju divas stundas bibliotēkā studejot Ernesta Beckera grāmatu: "Denial of Death", visnotaļ interesanta lasāmviela, tikai prasītu vēl kādas stundas 40, lai to noliktu pie vietas, diez vai to darīšu. Pašlaik sēžu Ekoloģijas lekcijā, pāris rindas uz priekšu viens melnādains students savā portatīvajā aplūko šaujamieroču attēlus.
Lektors uzsāka 10 minušu starpbrīdi, esmu jau mājā.
Te Kirils ar Gonzalesu audzē sēnes virtuvē; pirms kāda mēneša reizi viņi spēlējās ar koku (lasīt ar šauro "o") + nedrīkst arī aizmirst par četrām, piecam reizēm nedeļā, kad viņi ir vienkārši hajā. Skumji paliek skatoties - pilnīgi viņus žēl, bet vismaz man bija iespēja pagandēt Kirilam dzīvi, atņēmu viņam savu netbuku, kuru biju aizdevis, kamēr viņa laptops tiek savests kārtībā, kas vēl nenotiks labu laiku, jo pārmērīgas kavešanas dēļ (zāles pīpēšanas) viņš tika atlaists no sava smoothie bāra darba un viņam noteikti nepietiek līdzekļi, lai iegādātos jaunu cietni. Ir taču jāpadara viņa dzivē vēl šausmigāka, viņš taču ir tads ekstraverts, ka nezinu, kur viņš tagad liksies bez skaipa un visiem sociālajiem tīkliem, kuros viņš piereģistrējies. Esmu mazliet ļauns, bet kādam vajag padomāt.
Lūk Kirila portrets:
(Pentax k-x, Chinon MC 50mm f/1.4, )
p.s. bet padomajot par to kā man sokas - paslikti, nekādi nesanāk sevi piespiest rakstit savu nolādeto baķi, kaut te butu māsa, ar kuru varētu satunāt, ka viņa mani dauza ar mietu, ja nemācos. Tas viemēr palīdz.