diezgan dahuja laimes - Cik nestabils viss ir.

Paņēmu un izdzēsu savu twittera accountu. Labi, tagad vēl 30 dienas jāpagaida kamēr tas izdzēsīsies, bet nu viss, tas ir deaktivizēts. Neesmu vairs nevienā sociālajā portālā (šī tomēr tiek pieņemta kā dienasgrāmata). Tāda jauka sajūta, jo man jau kādu laiciņu bija apnikuši vieni vienīgi tvīti ar memēm un tādas svarīgas lietas, kurā Rīgas dzertuvē esi iečekojies ar četrkvadrātu. Ņemot vērā, ka man lielākā daļa no tiem cilvēkiem ir vienaldzīgi, tad tas ir pareizais solis. Un pilnīgi patiesi pasaku, ka man tiešām nepatīk tā interneta radītā ilūzija, ka es tiešām sekoju tam, ko cilvēki dara, ka man tas arī interesē. Ja man tiešām viņi rūpētu, es viņus satiktu un tiešām parunātu. Interneta ir tāds neiedomājams slazds. Ko es te meklēju? Vai es arī kaut ko te atrodu?

Tagad man paliek ēpasts - man tiešām patīk ēpasts - tas pilda savu mērķi, nevis izplata tualetes humoru.