diezgan dahuja laimes - Labais.

Atceros kā ar Hariju dienu pirms viņu pameta viņa tā laika draudzene sēdējām ziemā Ļeņingradā, es, protams, dzēru tēju, Harijs - alu, un tad vienā brīdī viņš izteica, ka kā viņš vēlētos atgriezties tādā prāta stadijā un tad parādīja uz tuvāko panku, kas to vien visu vakaru darīja kā runāja par bomzeni sava bračka gultā un vecmuteres dzīvoklī. Tagad man ir tāda sajūta jau atkal, prātu diemžēl nevar tā vienkārši atriezt iepriekšējās stadijās. Senāk taču bija bezgala vieglāk, alus visu kontrolējā, tas, cik izsmalcinātas ir tās dāmas, ar kurām man bija kontakts, bija pilnīgi vienalga, viss bija bezgala vienkāršā plūsmā. Tagad man ir sasodīta problēma - pēkšņi esmu pārāk labs jebkam, protams, ka tas skan tik narcistiski, bet tā tas ir, un neesmu vienīgais, kas tā saka. Man vienkārši nav iespējams atrast tādu mūzu/dāmu, kas būtu tik lieliska, ka būtu spējīga mani nolikt/pārspēt kaut padsmit procentos no visām iespējamām sfērām. Nevienam taču nepatīk cilvēki, kas var visu. Un, protams, man jau nepietiek ar to cik lielisks es jau esmu, man jau vajag vēl labāk. Vēl, vēl, vēl! Tagad jau esmu ellē, kas būs vēlāk?