diezgan dahuja laimes - ..

tas šķita vēl šausmīgaks atceroties to kā šajā pašā stūrī pusgadu atpakaļ bija tik priecīgas miskastes, kas dienas laikā izklaidējās:

Asaucot atmiņā šo atkritumu tvertņu attēlu, atcerejos arī citu miskasti no savas dzives.

Vientuļo miskasti pie Jorkas katedrāles, kurai neviens nepievērsa uzmanību:

(šeit viņa lien kadrā)

Šī bija ļoti zīmīga, jo pie šīs man tieši parādijās mīlestība pret miskastēm un viņu jūtām.

Tā kā šīs divas bildes, kas tika bildētas ar filmiņu, man bija jāatrod, nācās rakāties pa savu 450 papīra formāta bilžu kaudzi, lai tās arī pēcak ieskanētu. Procesā uzgāju tādas miskastes, kurām, protams, nebiju pievērsis ne kripatiņu uzmanības.

Te arī pāris:

(universitates atkritumu pārstrādes tvertnes, kas rindiņa stāv - viņām arī pienākas kāds bakalaura grāds.)

Bāra pelnu trauks/miskaste ielīdusi priekšplānā - izskatas manāmi iereibusi un priecīga.

Divas māsas sež poģītī un čalo, kamēr es te jumta pienenes bildēju.

šī sēž parkā, vēro vāveres un mūžīgi gaida kādu ar kuru šahu paspēlēt. Neviens nenāk.

šī miglainā fonā piemin savu Daugavā noslīkušo biedru. (čau Harij!)

Jā, mani aizrauj miskastes. Viņas bieži ir jēdzīgākas par cilvēkiem, viņām ir savs mērķis, viņām ir pienākums, viņas ir savā vietā.