diezgan dahuja laimes - ***

Jau nedēļu esmu nosēdējis konstantā ģeolokācijā. Dirsā, dirsā krēsls jau spiežas. Vidēji guļu 5 stundas un, ja kaut kas ir jādara, tad nolemju to darīt pēc pusnakts, tad pēc 3-4 stundām eju gulēt un automātiski pamostos deviņos. Klausos Teilores Swiftas kaverus un pētu skaļruņu krosoverus, šujmašīnu mehānismus, akustiskās ģitaras, volvo un visus tos plānus, kurus nākotnes Krišjānis darīs. Man ir jaunas ūziņas. Rīt man par to būs pajāt, viņas tādas pašas kā iepriekšējās, tikai bez izvazātas stakles. Levis 501 - kā vienmēr. Šādā konstanā low neesmu bijis pailgu laiku, nekas mani neaizrauj, neviena saruna nešķiet īsta, neviens cilvēks nešķiet interesants. Kaut ko gaidu, nesagaidu. Zilā acs pazūd un dienas pavadu no sejas kasot nost kreveles. Kļūstu vecs - atkārtoju pats savu stilu. Gribas kerzas vai timberlendus - jāatrod tās humpīšos, būs sniegs. Vienkārši sakot - man vajag mīlestību, bet tā nav vai nešķiet īsta. Ar ģimeni arī itin nemaz nespēju vairs kontaktēties, tur pārāk daudz Jēzus. Sarunas izplien un visas manas problēmas ir saistītas tikai ar Jēzus neatzīšanu. Man jābūt "cool", tāpēc to nedaru. Tikmēr skatos kā pasaule būvē Sātanu. Sauksim tās par tehnoloģijām. Digitalizācija, tad digitāla automatizācija, kurai paralēli norisinās individuālisma nāve, kas caurvijas ar privātās telpas neesamību, vientulību un cilvēka kā sugas eksponenciāli augošo bezjēdzību pateicoties tik sasodīti foršajam AI. Neizdomāsim Dievu, uzbūvēsim to! Evolūcijas nākamā pakāpe - esam apvienoti un individuāli neesam nekas. Dzīvosim gudrajās lielā brāļā pilsētās un nodarbosimies ar dzīvnieciskiem un ar bioloģiskiem šķidrumiem saistītiem procesiem. Ej dirst Krišjāni. Tev gribas. Neko vairāk nevienam no Tevis nevajag.