***
7.. Jan. 2016 | 01:06 pm
Skan: PND Ei tu skaista meitene (akustiski)
Ētika.
Tas ir tas, uz kā pamatu savai dzīvei ņēm pārāk daudz ļaudis mūsu laikos. Kas tas būtu - morāle, tikumība, sabiedrības standarti. Dažam labam šie standarti ir augstāki kā citiem, tādēļ rodās konflikti, kas tad ir labs, kas nē. Vēl rodas ego kačāšanas mānija - redz esmu ētiskāks par tevi, es daru tā, bet paskaties kā tu. Augstprātība un egoisms balstīts uz sabiedrības normām. Nenoliedzu, esmu tā darījis, joprojām esmu ellīgi augstprātīgs, bet šis nebūt nav tas patīkamākais ceļš manā skatījumā. Kāpēc? Ētika ir sabiedrības standarti un tie nekādā veidā nevar pilnīgi atbilst indivīda standartiem un iekšējai pasaulei. Es neesmu ētisks, es neesmu empātisks, taču to varu notēlot, bet to man nevajag. Katrs esam egoists. Un katrs esam atšķirīgs savā sapistā prātā. Un lai indivīds būtu patiesi laimīgs, patiesi apmierināts ar sevi, nepietiek ar sabiedrības standartiem. Neapmierināts ar sevi, nebūs apmierināts ar citiem. Jāmīl sevi tāds, kāds tu esi - Psihopāts, nelietis, negodīgs maita, ego maniaks, zaglis, nimfomāns, personal space inveideris, ķipa inženieris, augstprātīgs krāns, balamute, lohs, nejūtīgs mērglis, manipulators utt. Ir arī skaistās puses, bet tās jau tiek mīlētas automātiski. Tās nevajag pieminēt. Tad, varbūt tikai tad var nākt ētika, bet tad jau tas ir tik nesaistoši, ka labāk nē.
Dirst ētika.
Pieklājība.
Koncepts par pieklājību arī ir atvasināts no ētikas. Cilvēks nevar vienkārši teikt: "Dod kafiju!" Cilvēkam ir jāpalūdz: "Uztaisīsi man lūdzu kafiju?" Tā ir valoda, kuru izmantojam diendienā. Kāds ir rezultāts? Ļaudis neko nesaņem, ļaudis ieberžās, ļaudis pat baidās pavaicāt, jo pavēles izteiksme ir pārāk uzbrūkoša. Nedrīkst taču jaukajām spilventiņu dvēselēm uzkraut akmeņus uz sirsniņas. Radīsies tādas reakcijas kā "viņš ir tik rupjš un neiecietīgs". Man pie zem kājas paslēptās paduses kāda ir reakcija. Jo šī pieklājība jau ir ieprogrammēta mūsu prātos un pieklājībai taču nevar atbildēt ar noliegumu. Tā ir pieņemts, bet "Nē!" pateikt es varu jebkurā gadījumā. Pieklājība ir manipulācija, ko vājie apgūst automātiski sabiedrības iespaidā. Diemžēl tā arī strādā, tas man nepatīk. Ar to man jātiek galā, jāiemīl arī šī manipulācijas tehnika. jebāl!
Tas ir tas, uz kā pamatu savai dzīvei ņēm pārāk daudz ļaudis mūsu laikos. Kas tas būtu - morāle, tikumība, sabiedrības standarti. Dažam labam šie standarti ir augstāki kā citiem, tādēļ rodās konflikti, kas tad ir labs, kas nē. Vēl rodas ego kačāšanas mānija - redz esmu ētiskāks par tevi, es daru tā, bet paskaties kā tu. Augstprātība un egoisms balstīts uz sabiedrības normām. Nenoliedzu, esmu tā darījis, joprojām esmu ellīgi augstprātīgs, bet šis nebūt nav tas patīkamākais ceļš manā skatījumā. Kāpēc? Ētika ir sabiedrības standarti un tie nekādā veidā nevar pilnīgi atbilst indivīda standartiem un iekšējai pasaulei. Es neesmu ētisks, es neesmu empātisks, taču to varu notēlot, bet to man nevajag. Katrs esam egoists. Un katrs esam atšķirīgs savā sapistā prātā. Un lai indivīds būtu patiesi laimīgs, patiesi apmierināts ar sevi, nepietiek ar sabiedrības standartiem. Neapmierināts ar sevi, nebūs apmierināts ar citiem. Jāmīl sevi tāds, kāds tu esi - Psihopāts, nelietis, negodīgs maita, ego maniaks, zaglis, nimfomāns, personal space inveideris, ķipa inženieris, augstprātīgs krāns, balamute, lohs, nejūtīgs mērglis, manipulators utt. Ir arī skaistās puses, bet tās jau tiek mīlētas automātiski. Tās nevajag pieminēt. Tad, varbūt tikai tad var nākt ētika, bet tad jau tas ir tik nesaistoši, ka labāk nē.
Dirst ētika.
Pieklājība.
Koncepts par pieklājību arī ir atvasināts no ētikas. Cilvēks nevar vienkārši teikt: "Dod kafiju!" Cilvēkam ir jāpalūdz: "Uztaisīsi man lūdzu kafiju?" Tā ir valoda, kuru izmantojam diendienā. Kāds ir rezultāts? Ļaudis neko nesaņem, ļaudis ieberžās, ļaudis pat baidās pavaicāt, jo pavēles izteiksme ir pārāk uzbrūkoša. Nedrīkst taču jaukajām spilventiņu dvēselēm uzkraut akmeņus uz sirsniņas. Radīsies tādas reakcijas kā "viņš ir tik rupjš un neiecietīgs". Man pie zem kājas paslēptās paduses kāda ir reakcija. Jo šī pieklājība jau ir ieprogrammēta mūsu prātos un pieklājībai taču nevar atbildēt ar noliegumu. Tā ir pieņemts, bet "Nē!" pateikt es varu jebkurā gadījumā. Pieklājība ir manipulācija, ko vājie apgūst automātiski sabiedrības iespaidā. Diemžēl tā arī strādā, tas man nepatīk. Ar to man jātiek galā, jāiemīl arī šī manipulācijas tehnika. jebāl!