***
22.. Nov. 2015 | 04:40 pm
No:: konstruktors
Grūtākais Ceļš
Es uzaugu laukos, viegli man nebija. Bija dažādi apstākļi, kas ļoti bieži man neļāva izpausties. Biju sīks, sīkākais savā klasē. Sporta stundās mani vienmēr izvēlējās pēdējo. Pārlieku liela pārliecība man nebija, vienmēr biju ierāvies sevī un savās domās. Mana līkā mugura arī nāk no tā. Biju gudrs, gudrāks par visiem apkārtējiem, vismaz manā prātā. Bet tā nebija vērtība, ko citi novērtēja, kur nu vēl mani darba ļaužu bērnu klasesbiedri. Es mācījos to, kas man interesēja un skolā ļoti bieži gulēju, jo man bija tik ellīgi garlaicīgi. Viss bija pārāk viegli. Es nepiepūlējos un baidījos.
Sākās pubertāte, manas vērtības mainījās. Hormoni manī radīja tieksmi sevi pierādīt. Es sāku iet uz Ušū trenniņiem, lai varētu sevi aizstāvēt, jo vardarbība bija diezgan bieža parādība. Gada laikā es ieguvu minimālu pašpārliecinātību, jo pie zemes varēju nolikt skolas bulijus. Viņi mani vairs neaiztika, bailes gan palika.
Es vēlējos draugus. Tas nenāca viegli nudien, jo iestrādātās domas sabiedrībā turpināja mani noliegt. Es iesaistījos ar pāris biedriem. Sākām taisīt spridzekļus. Lielākoties es gan biju tas, kas vienkārši velkas līdzi un komentē. Tikai tagad sapritu, ka komentāri nedod nekādu atdevi. Bet zemapziņā es es tomēr nolēmu kaut ko darīt. Izdomāju skeitot, jo tas bija Tony Hawk Pro sekiter laiks. Kad reāli to sāku, sapratu, ka tas ir grūti un arīšo nodarbi atmetu.
Pagāja divi ļoti grūti gadi, kuru laikā es tā arī nevienam nespēju pierādīt savu vērtību. Es jau 15 gadus biju nenovērtēts, taču 13-15 bija vissmagākie. Pabeidzu pamatskolu, māte teica, ka man ir jāpārvācās uz Rīgu. Sākumā pretojos, jo biju jau pieradis pie lauku dzīves grūtuma. Bet 20 minūtes padomājot, sapratu, ka tā ir pareizā izvēle, jo vienīgie draugi, kas man bija bija tie, kas vēlējās no manis norakstīt kontroldarbus fizikā, ķīmijā, matemātikā utt. Man nebija draugu.
Pārvācos. Iestājos ĀVģ un tad sākās dzīves periods, ko es no šīs dienas skatupunkta varētu nodēvēt par "uzmanības džankiju". Es izcēlos kā vien varēju un Rīgas ļaudis pie tādiem pieraduši mani pieņēma. Es biju debesīs. Man bija uzmanība, mani novērtēja. Bet pēc laika tas norima un šī uzmanība mani vairs neapmierināja.
Es sāku dzert, pīpēt, kurīt. Es bēgu no savas neapmierinātības un tas turpinājās līdz otrajam studiju gadam, kad es sapratu, ka īsti neesmu laimīgs, ka esmu komfortā un viss, ko es daru ir tikai hedonistiskas pašiznīcinošas tieksmes. Joprojām biju gudrs, spēju mācīties to, ko man mācīja, taču šī informāciju mani vairs neapmierināja. Es bļāvu līdzi mūzikai, ko biju uzlicis lai tikai nomierinātos. Es sabruku, sabruku pirmo reizi. Un tad radās ideja - es varētu darīt lietas savādāk, sākot ar sevis neiznīcināšanu. Tā bija pirmā grūtība, ko radīju pats, nevis apkārtējā vide. Es izvēlējos nesekot saviem un sabiedrības impulsiem. Tas bija grūti, pat ļoti grūti ņemot vērā ka tas bija tas, ko jau 4 gadus pārliecināti darīju. Es atšķēlos no sabiedrbas, sākumā meiģināju paturēt tos pašus draugus, bet tad sapratu, ka bez apdolbīšanās man viņos nekas nesaista.
Es biju viens, es biju vientuļš. Savu laiku pavadīju ienīstot sabiedrību, sēžot bibliotēkā mācoties un skatoties kakas ekrānā. Pēc diviem gadiem šīs atkārtotās darbības man bija kaut kas jāmaina un tas bija skaidrs kas - man bija jāsaprot cilvēki. Bibliotēkā uzkāpu stāvu austāk un nonācu humanitārajos plauktos - precīzāk psiholoģija un filosofija. Tur pāris mēnešu laikā es atradu atbildes savai problēmai. Izrādijās, ka visi nemaz nav gluži kā es un stulbums nebija tā mērvienība uz kuru man vajadzētu balstīties. Es sāku mērīt cilvēkus visdažādākajos veidos. Es atkal biju daļa no sabiedrības. Es varēju atkal ar cilvēkiem komunicēt.
Pagāja laiks, studijas gāja uz beigām un man vajadzēja plānu, kam notikt tālāk. Radās daudzas idiotiskas idejas, bet viena bija tā liktenīgā. Es nolēmu ar riteni braukt mājās. Jāatcerās, ka mājas bija 3000km attālumā. Es sev nemaz neticēju, taču pastāstot citiem, ka to darīšu nekas cits man neatlika kā to vien darīt. Studijas pabeidzu, ar trīcošām kājām uzkāpu uz velosipēda un tad grūtākā ceļa stāsts varēja pa tiesi sākties.
Turpinājums sekos.
Es uzaugu laukos, viegli man nebija. Bija dažādi apstākļi, kas ļoti bieži man neļāva izpausties. Biju sīks, sīkākais savā klasē. Sporta stundās mani vienmēr izvēlējās pēdējo. Pārlieku liela pārliecība man nebija, vienmēr biju ierāvies sevī un savās domās. Mana līkā mugura arī nāk no tā. Biju gudrs, gudrāks par visiem apkārtējiem, vismaz manā prātā. Bet tā nebija vērtība, ko citi novērtēja, kur nu vēl mani darba ļaužu bērnu klasesbiedri. Es mācījos to, kas man interesēja un skolā ļoti bieži gulēju, jo man bija tik ellīgi garlaicīgi. Viss bija pārāk viegli. Es nepiepūlējos un baidījos.
Sākās pubertāte, manas vērtības mainījās. Hormoni manī radīja tieksmi sevi pierādīt. Es sāku iet uz Ušū trenniņiem, lai varētu sevi aizstāvēt, jo vardarbība bija diezgan bieža parādība. Gada laikā es ieguvu minimālu pašpārliecinātību, jo pie zemes varēju nolikt skolas bulijus. Viņi mani vairs neaiztika, bailes gan palika.
Es vēlējos draugus. Tas nenāca viegli nudien, jo iestrādātās domas sabiedrībā turpināja mani noliegt. Es iesaistījos ar pāris biedriem. Sākām taisīt spridzekļus. Lielākoties es gan biju tas, kas vienkārši velkas līdzi un komentē. Tikai tagad sapritu, ka komentāri nedod nekādu atdevi. Bet zemapziņā es es tomēr nolēmu kaut ko darīt. Izdomāju skeitot, jo tas bija Tony Hawk Pro sekiter laiks. Kad reāli to sāku, sapratu, ka tas ir grūti un arīšo nodarbi atmetu.
Pagāja divi ļoti grūti gadi, kuru laikā es tā arī nevienam nespēju pierādīt savu vērtību. Es jau 15 gadus biju nenovērtēts, taču 13-15 bija vissmagākie. Pabeidzu pamatskolu, māte teica, ka man ir jāpārvācās uz Rīgu. Sākumā pretojos, jo biju jau pieradis pie lauku dzīves grūtuma. Bet 20 minūtes padomājot, sapratu, ka tā ir pareizā izvēle, jo vienīgie draugi, kas man bija bija tie, kas vēlējās no manis norakstīt kontroldarbus fizikā, ķīmijā, matemātikā utt. Man nebija draugu.
Pārvācos. Iestājos ĀVģ un tad sākās dzīves periods, ko es no šīs dienas skatupunkta varētu nodēvēt par "uzmanības džankiju". Es izcēlos kā vien varēju un Rīgas ļaudis pie tādiem pieraduši mani pieņēma. Es biju debesīs. Man bija uzmanība, mani novērtēja. Bet pēc laika tas norima un šī uzmanība mani vairs neapmierināja.
Es sāku dzert, pīpēt, kurīt. Es bēgu no savas neapmierinātības un tas turpinājās līdz otrajam studiju gadam, kad es sapratu, ka īsti neesmu laimīgs, ka esmu komfortā un viss, ko es daru ir tikai hedonistiskas pašiznīcinošas tieksmes. Joprojām biju gudrs, spēju mācīties to, ko man mācīja, taču šī informāciju mani vairs neapmierināja. Es bļāvu līdzi mūzikai, ko biju uzlicis lai tikai nomierinātos. Es sabruku, sabruku pirmo reizi. Un tad radās ideja - es varētu darīt lietas savādāk, sākot ar sevis neiznīcināšanu. Tā bija pirmā grūtība, ko radīju pats, nevis apkārtējā vide. Es izvēlējos nesekot saviem un sabiedrības impulsiem. Tas bija grūti, pat ļoti grūti ņemot vērā ka tas bija tas, ko jau 4 gadus pārliecināti darīju. Es atšķēlos no sabiedrbas, sākumā meiģināju paturēt tos pašus draugus, bet tad sapratu, ka bez apdolbīšanās man viņos nekas nesaista.
Es biju viens, es biju vientuļš. Savu laiku pavadīju ienīstot sabiedrību, sēžot bibliotēkā mācoties un skatoties kakas ekrānā. Pēc diviem gadiem šīs atkārtotās darbības man bija kaut kas jāmaina un tas bija skaidrs kas - man bija jāsaprot cilvēki. Bibliotēkā uzkāpu stāvu austāk un nonācu humanitārajos plauktos - precīzāk psiholoģija un filosofija. Tur pāris mēnešu laikā es atradu atbildes savai problēmai. Izrādijās, ka visi nemaz nav gluži kā es un stulbums nebija tā mērvienība uz kuru man vajadzētu balstīties. Es sāku mērīt cilvēkus visdažādākajos veidos. Es atkal biju daļa no sabiedrības. Es varēju atkal ar cilvēkiem komunicēt.
Pagāja laiks, studijas gāja uz beigām un man vajadzēja plānu, kam notikt tālāk. Radās daudzas idiotiskas idejas, bet viena bija tā liktenīgā. Es nolēmu ar riteni braukt mājās. Jāatcerās, ka mājas bija 3000km attālumā. Es sev nemaz neticēju, taču pastāstot citiem, ka to darīšu nekas cits man neatlika kā to vien darīt. Studijas pabeidzu, ar trīcošām kājām uzkāpu uz velosipēda un tad grūtākā ceļa stāsts varēja pa tiesi sākties.
Turpinājums sekos.