***
9.. Okt. 2015 | 02:55 pm
No:: konstruktors
When my mind is uncertain, my body decides.
Jaunākais The Front Bottoms albums kaut kā pavelk.
No sevis izspiest darbības pagaidām ir diezgan pagrūti. Dziesmas nerakstās, inženierija nenotiek, velosipēdi nelabojās un nauda nepelnās. Es tiešām nevaru aptvert kur lai meklēju nākamo sabiedrību no kuras būšu spējīgs kaut ko iemācīties. Šī nebija tā sliktākā, taču peļņas un kopējās virzības vīzijas ir diezgan nepatīkamas. Vēl kādu laiku te uzturēšos, taču tikai ļoti kontrolētos gadījumos. No garāžas arī būs jāatvadās finansiālu un garīgas stabilitātes apsvērumu deļ, kamēr nesavākšu sevi un nespēšu patstāvīgi radīt ienākumus.
Varētu izbraukt no valsts uz kādu laiku. Varētu paceļot ar velosipēdu kādu laiku. Varētu pārdot sev visu piederošo huiņu. Varētu beidzot sapelnīt savai fūrei. Varētu mēnesi padzīvot mežā vai Valmierā. Varētu uzcept kādu grupu. Varētu atrast savu nākamo vienīgo. Varētu noskūt savu seju un savākties. Varētu, varētu, varētu..
Un tad paliek jautājumi no cita skatu punkta:
Ko es gribu? Viņu.
Kas man interesē? Viņa.
Kas man patīk? Viņa.
Ko es navaru dabūt? You guessed it. Viņu. Pretty sad isn't it.
Ko man tagad darīt? Plāni, realitāte, vēlmes un iespējas pilnīgi nesakrīt. Es varu degradēt viņas vērtību savās acīs, lai arī cik tas sarežģīti nebūtu, bet to es negribu - mīlestība tomēr. Es varu iegrimt hedonistikā aizmirstības ciklā, tas ir vienkārši, bet to labāk nedarīšu. Es varu identificēt sevi ar pasauli, kur mana realitāte nekad ar šīm problēmām(viņu) nesaskarsies, bet tad man jāpazaudē ļoti daudz no sevis. Es varu atrast kādu citu un apspiest šīs emocijas, līdz šim nav bijis tas labākais plāns. Vai arī galu, galā nonākt pie slēdziena, ka problēma nav apstākļos - problēma ir manī. Manas pārdomīgās, seklās, samaisīās smadzenes nav spējīgas būt ar kādu kopā un nedomāt par Ričarda Dawkinsa teorijām atbilstošiem plāniem, kas sniedzas gadiem tālā nākotnē. Nav spējīgas būt tagadnē un vēl mazāk būt tagadnē, kad esmu viens.
Pēdējos gados esmu iemācījies just, iemācījies nedzīvot pārlieku lielā noteiktībā un pat iemācījies komunicēt ar cilvēkiem, taču tagadnes sasniegšana man jau labu laiku ir tikai nākotnes Krišjāņa problēma. Pgaidām spējū būt tur tikai uz sekundi sevi piespiežot vai diezgan ļoti apreibinoties. Apreibināties vairs neapreibināšos, ja neskaita savu tabletīšu kursu, bet sevi turpināšu spiest.
Jaunākais The Front Bottoms albums kaut kā pavelk.
No sevis izspiest darbības pagaidām ir diezgan pagrūti. Dziesmas nerakstās, inženierija nenotiek, velosipēdi nelabojās un nauda nepelnās. Es tiešām nevaru aptvert kur lai meklēju nākamo sabiedrību no kuras būšu spējīgs kaut ko iemācīties. Šī nebija tā sliktākā, taču peļņas un kopējās virzības vīzijas ir diezgan nepatīkamas. Vēl kādu laiku te uzturēšos, taču tikai ļoti kontrolētos gadījumos. No garāžas arī būs jāatvadās finansiālu un garīgas stabilitātes apsvērumu deļ, kamēr nesavākšu sevi un nespēšu patstāvīgi radīt ienākumus.
Varētu izbraukt no valsts uz kādu laiku. Varētu paceļot ar velosipēdu kādu laiku. Varētu pārdot sev visu piederošo huiņu. Varētu beidzot sapelnīt savai fūrei. Varētu mēnesi padzīvot mežā vai Valmierā. Varētu uzcept kādu grupu. Varētu atrast savu nākamo vienīgo. Varētu noskūt savu seju un savākties. Varētu, varētu, varētu..
Un tad paliek jautājumi no cita skatu punkta:
Ko es gribu? Viņu.
Kas man interesē? Viņa.
Kas man patīk? Viņa.
Ko es navaru dabūt? You guessed it. Viņu. Pretty sad isn't it.
Ko man tagad darīt? Plāni, realitāte, vēlmes un iespējas pilnīgi nesakrīt. Es varu degradēt viņas vērtību savās acīs, lai arī cik tas sarežģīti nebūtu, bet to es negribu - mīlestība tomēr. Es varu iegrimt hedonistikā aizmirstības ciklā, tas ir vienkārši, bet to labāk nedarīšu. Es varu identificēt sevi ar pasauli, kur mana realitāte nekad ar šīm problēmām(viņu) nesaskarsies, bet tad man jāpazaudē ļoti daudz no sevis. Es varu atrast kādu citu un apspiest šīs emocijas, līdz šim nav bijis tas labākais plāns. Vai arī galu, galā nonākt pie slēdziena, ka problēma nav apstākļos - problēma ir manī. Manas pārdomīgās, seklās, samaisīās smadzenes nav spējīgas būt ar kādu kopā un nedomāt par Ričarda Dawkinsa teorijām atbilstošiem plāniem, kas sniedzas gadiem tālā nākotnē. Nav spējīgas būt tagadnē un vēl mazāk būt tagadnē, kad esmu viens.
Pēdējos gados esmu iemācījies just, iemācījies nedzīvot pārlieku lielā noteiktībā un pat iemācījies komunicēt ar cilvēkiem, taču tagadnes sasniegšana man jau labu laiku ir tikai nākotnes Krišjāņa problēma. Pgaidām spējū būt tur tikai uz sekundi sevi piespiežot vai diezgan ļoti apreibinoties. Apreibināties vairs neapreibināšos, ja neskaita savu tabletīšu kursu, bet sevi turpināšu spiest.