diezgan dahuja laimes - ***

Me on Drugs: Part I

Tā nu ir sanācis, ka vairs neesmu spējīgs pats kontrolēt sava prāta darbības. Pie tā mani ir novedušas atiecības, mīlestība, iemīlēšanās, darbs un nāves. Galu, galā manas smadzenes svārstās kā vecmāmiņas pulkstenis. Tas nebija mans plāns, nebūt ne. Man būtībā pēdējo mēnesi ir 3 funkcijas: ballēties/apreibināties/izvairīties, pārvietoties nedomājot vai depresīvi sagrūt. Tik bieži sāku dzert alu un pīpēt gan tabaku, gan zaļo, ko sapratu, ka labāk man šo laiku būtu pavadīt lietojot kaut ko, kas arī varbūtēji varētu manai nestabilitātei palīdzēt. Izlēmu atgriezties straight edžā, bet skaidri apzinājos, ka to nespēju, jo sagrūtu stundas vai pat pusstundas laikā, ja nekustētos. Tāpēc - antidepresanti. Izklausās vāji - jā zinu, bet vismaz pēdējās 3 dienas nejūtos kā pēdējais uz pasaules izdirstais sūds. Jūtos kā bērns, kam sekss vēl nav smadzenes izskalojis. Negribu pīpēt, negribu seksu. Esmu atkal spējīgs strādāt, bet šodien es izvēlējos gulēt.

Kāds ir plāns? - Jautājums uz kuru īsti nespēju atbildēt. Pirmais kas nāk prātā - piepildīt ieielgušo bērnības sapni par dzīvi busiņā. Februārī jāatvadās no šīm mājām, tāpēc ir par to jādomā. Man nav māju sajūta manās mājās bijusi gadus 9, pie tā vajadzētu piestrādāt.