diena par garu, gaismas par daudz
9.. Mar. 2012 | 10:46 pm
No:: konstruktors
Viss ir labi, viss ir vislabakajā kārtibā, bet nav, kaut kas nav. Varbūt nav sajūtas, varbūt mazliet pietrūkst cilvēcības, vairāk īstas domas. Visi tik dikti digitāli un bezpersoniski. Katrs savā kastē sēžot skatās savā kastē. Jā - pasaule arī ir kaste, un es tai aiztaisu vāku.
Tad, kad beidzot saprotu katru indivīdu sev visapkārt man rodas pamatīga problēma. Prātu vienmār kaut kas vada. Sākuma tā bija fizika, ķīmija kas stāstīja kādeļ viss notiek tā, kā tas notiek, tad tā bija filosofija, kas tikai uzdeva vairāk jautājumus. Tad pastudeju, ko reliģijas saka, tad pieversos psiholoģijai, kas tiecās izskaidrot cilvēka prātu, bet to arī esmu jau pārtraucies, jo visas detaļas man pat vairs neinteresē, gana daudz saprotu. Tam visam pa vidu mani vēl vadīja apreibinošas vielas, kuras itin nemaz vairs nav spējīgas mani apmierināt.
Kas talāk, kas tālāk kutinās manas smadzenes? Neesmu vairs sajūsmā. Varbūt sapņi? bet tie tikai guļot spēj mani apmierināt. Ir tā nolādētā diena.
Varbūt jāatrod darbs un jāpastrādā četri desmiti stundu nedēļā, lai smadzenēs beidzot ieskalotu šo sistēmu, kuru tā arī vēl neesmu pieņēmis.
Man vajag jaunu atbildi.