diezgan dahuja laimes - ***

Man ir apnicis ēst, man nekad nav paticis ēst. Bērnībā nevarēju ciest ēst zupu, jo tas bija tik lēni un neefektīvi, māte mani baroja ar karoti, jo pats biju pārāk garlaikots, lai to darītu. Tagad nekas nav mainījies, jā, man garšo pāris lietas un man patīk nenogalināt kamēr daru šo garlaicību pilno procesu, bet joprojām man tas absolūti riebjas. Bet citi, ak šausmas, citi tam pievērš tik daudz uzmanības. Tik pat daudz uzmanības tiek pievērsts arī pišuka gūšanai, toties neapzinātā veidā. Un tad kad abas šīs uzmanības ir izsmēlušas cilvēka laiku un uzmanību, tad dzīve, redz ir pilnvērtīga. Kaut viss būtu tik vienkārši, nu vismaz man, citiem tas acīmredzot strādā. Bet ko, ko, pasaki lūdzu, lai es daru. Jā, abi šie procesi ir baudāmi un bez tiem mūsu civilizācija nepastāvētu, mēs esam iekodēti tos pildīt, citādāk tas tā nebūtu, iekodēti gūstot to lietu, ko sauc par baudu. Bauda bļēģ! Un ko darīt cilvēkam, kas nejūt, nejūt baudu, nejūt apmierinājumu un visu pārējo. Man tas viss ir pie kājas, ja neskaita to iekodēto velmi uz to tiekties. Ir vēlme, baudas nav. Un tad ir jautājums - Kas dzīvē ir vēl bez tā? Tie sīkie, bezdzimuma sūdubrāļi, kas izspiežas no vagīnām, kau dēvējam par bērniem. Pietiek tie, nu nevajag vēl. Mūzika, filmas un grāmatas ir tikai un vienīgi saistītas vai nu ar iepriekš minēto baudu apzināšanu vai arī nereālu ekspektāciju radītāju, kas protams prieku nevienam nerada, tikai dusmas. Dusmas. Dusmas. Dusmas. Es gribu skaistaku realitāti. Esmu ieslēdzis sevi Rīgā. Manas atmiņas nav manā prātā, tās ir saglabātas vietās, kurām eju rutīniski cauri diendienā. Esmu vienās un tajās pašās atmiņās, nekas jauns neuzpeld. Izlaužoties ārpus šīs pilsētas es redzēšu kaut ko citu, taču man nebūs cilveki un instrumenti ar kuriem es varētu strādāt, veidot jaunas atmiņas. Bet strādāt taču nevajag. Vai vajag?