***

« previous entry | next entry »
1.. Dec. 2013 | 11:06 pm

Nenoteiktības meklējumos

Esmu ļoti noteikts cilveks, nepartraukti arī detalizeti plānoju visu turpmāko notikumu secību, viss, šķiet, ka ir jau zinams, ir katrā gadījumā zināmi visi varianti sekojošajai dzīvei. Kas un kā. Kad tas viss ir zinams ir jācīnās ar mazajām dzīves problēmiņām, kas pārāk lielu piepūli nesagādā. Lai arī cik ļoti man patīk domāt par secīgajām darbībām, es apzinos, ka tas ir tas, kas mērdē mani. Tieši un precīzi. Šķiet, ka pilnīģi visa dzīve man jau ir izplānota, un, tā pat kā es nesmejos par lielāko daļu joku, jo tie ir paredzami, es neizbaudīšu turpmāko dzīvi, jo, redz, tā taču jau ir zināma.

Man vajag nenoteiktību lielās devās un steidzami. Mani vienmēr ir fascinējis, ka MBTI relationšip sadāļā tiek vienmēr sakombinēti J ar P, jo tas ir tas noteiktības/nenoteiktības balanss, kas cilvekiem dzīves laikā ir jaatrod, bet tas tā. Citi cilvēki vai arī neizpētītas informācijas teritorijas, kurās tik bieži diendienā rokos, rada šo nepieciešamo nenoteiktību.

Taču, ir jau apnicis, izraktā informācija netiek izmantota. Piedzērušies cilvēki vairs nav tik nenoteikti kā senāk un tā vien prasītos kā vien uzkapt uz velo un aizmīties uz dienvidiem, bet nē puis! Tagad man būs jāstrādā, par ko nesūdzos, bet tā būs papildus noteiktība, kas manī tiks iespiesta. Vajadzēs meklēt jaunus nenoteiktības laukus.

Pēdējā laikā man ir vēlme dziedāt karaoke - lieliska nenoteiktība, skatīties sporta veidus, kuru ideju pat es nevaru ciest un nepārtraukti skatīties filmas, kurām manī būtu jāizraisa kādas emocijas, kas, protams, ir tendētas uz nenoteiktību. Nenoteiktība laikam nav skalārs aditīvs lielums, varbūt tomēr ir, taču tādā gadījumā tā ļoti ātri krītās parādoties noteiktībai un ir nepieciešama ļoti augstā kvalitātē, lai tā saglabātos. Tad tas rada kaut nelielu dzīves prieku, kā toreiz, kas Andruha ar pankiem pie Depo dejoja kā epileptiska jūraszvaigzne "I want a pony!" pavadījumā.

Cerams, ka Nenoteiktība, mana mūza, mani atradīs.



p.s. Ha! Atceros, ka sen rakstīju, ka manu dēlu varētu saukt Kronšteins. Nenoteiktība varētu būt meita.

caļvedis | aplēst | Add to Memories


Comments {6}

(bez virsraksta)

from: [info]ziema
date: 1.. Dec. 2013 - 11:41 pm
caļvedis

Lai arī apstākļi neapšaubāmi ietekmē dzīvesveidu, mīšanās uz dienvidiem nepalīdzēs ilgtermiņā, jo no sevis un savas domāšanas jau nevar izbēgt. Kā tur bija pie Horācija, rule your mind or it will rule you.

Un, tas droši vien Tev neko nepalīdz, bet dzīve, kuras pamatā ir nenoteiktība, arī ir diezgan šausmīga.

Atbildēt | Diskusija


Krišjānis

(bez virsraksta)

from: [info]konstruktors
date: 1.. Dec. 2013 - 11:44 pm
caļvedis

noteiktība nekur napazudīs, par to esmu pārliecināts, un es zinu, ka mīšanās ir tikai islaicīgs atrisinajums, bet tā būtu pauze no pēdēja laikā pārleiku koncentrētās noteiktības.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


(bez virsraksta)

from: [info]ziema
date: 1.. Dec. 2013 - 11:49 pm
caļvedis

Var jau spontāni ņemt un aizmīt uz Rēzekni brīvdienās, vai vismaz aizbraukt ar vilcienu un uz vietas skatīties, ko darīt, kur palikt. Vai iet pārgājienos pa nakti, vai uzdejot lielveikalā, vai aiziet uz pasākumu, kur nevienu nepazīsti, pirms tam ar sevi saderot, ka iepazīsies ar vismaz 4 cilvēkiem. Visādas iespējas taču.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


Krišjānis

(bez virsraksta)

from: [info]konstruktors
date: 1.. Dec. 2013 - 11:58 pm
caļvedis

Nevaru nepiekrist, bet visu, izņemot Rēzekni, jau esmu darījis. Es pat speciāli braucu mājas aizvēsturiskajā liftā, kas katru otro/trešo dienu ir saplīsis, cerībās, kas iesprūdīšu, jo tas būtu interesanti, lai gan to arī esmu jau dzīvē reiz izdarījis - iesprūdis liftā.

Pietam, spontānumam un nenoteiktībai vajag vairākus cilvekus, tad tas ir daudz varenāk. Induviduāli tas mani iedzen depresijā.

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija


(bez virsraksta)

from: [info]ziema
date: 2.. Dec. 2013 - 12:13 am
caļvedis

Jā, ar vairākiem cilvēkiem tas noteikti ir foršāk. Man pavasarī/vasarā bija samērā grūti pierast pie tā, ka viss vienmēr jādara vienai, jābūt vienai, jādzīvo vienai, nav, ar ko parunāt. Bet pieradu, un nu jau grūti iedomāties pretēju procesu. Manā gadījumā šī gan ir reizē arī sudraba maliņa – nav to citu, kas kūdītu nenoteiktības virzienā :)

Atbildēt | Iepriekšējais