komponists - March 15th, 2006 [entries|archive|friends|userinfo]
komponists

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

March 15th, 2006

[Mar. 15th, 2006|07:26 pm]
es esmu cits tu.
linkpost comment

ACIS UN AUSIS [Mar. 15th, 2006|07:32 pm]
[music |muse]

Kādā krāsā ir la bemol? Violetā. Lillā. Nē, varbūt zilā.
Kādā krāsā ir fa diez? Noteikti oranžā.

Krāsu un sakņu attiecības ir skatītas, pētītas, klausītas un dungotas jau sen, taču joprojām nav skaidrs, vai do ir balts vai bez krāsas, vai re ir zaļš vai dzeltens. Katram sava taisnība, savs redzējums un asociācijas. Kā liekas Tev? Kā komponists izdzīvo pasauli, pirms ieliek to skaņās? Nedēļa komponista acīm. Un ausīm.

Ar saulaini dzeltenu fa iesākas rīts. Mūzikas akadēmija sauc darboties, klasītes atslēga rokās liek justies vajadzīgam un ļoti aizņemtam. Akadēmijā dūc, sīc un mudž no cilvēkiem, kuri sarunājas klausās, ēd, spēlē, interesējas, dzied un meklē grāmatas. Laika nav nevienam. Kādā krāsā ir la bemol? Ai, pirmdienas rītā nedomājas. Skatoties uz studentiem pēc orķestra mēģinājuma, nekad nepateiksi, ka viņi deg liesmās uz skatuves, ka viņu dzīve bez mūzikas nemaz nebūtu dzīve. Nogurums dara savu. Komponists soļo tālāk. Ir jāpabeidz klavieru sonāte. Galva pilna ar domām par nākamajiem darbiem, tik’ šis te vēl sēž uz pleciem. Dzeltenais gaitenis ar ielūzušām margām šodien neskan, taču čīkstošā grīda re diez. Mūzika dzimst no vides, arī no šīm gaiteņu sienām. Komponists atceras vienu senu darbu, ko uzrakstījis, ieklausoties autobusa skaņās, tam pārlecot bedres. Jā, viss ir mūzika. Viss ir dzeja.

Darbs. Komponēšana izlien caur Tevi, tā nebūt nav tikai skanoša. Izlien caur Tevi līdz vizualizējas, līdz iekrāsojas, līdz uzbur tikai sev vajadzīgo ainu. Zaļš, sarkans, šodien re un sol. Eļļas krāsas, akrils un tuša. Klavieres, vijole, bungas. Komponists asina zīmuļus un raksta la. Tāda būs galvenā partija, blakus partija soļos re bemol mažorā. Pēc mūzikā pavadītām stundām komponists apsēžas pie jaunpienākušajām nošu rindiņām, nopūšas un izlemj, ka šodien būs gana. Vairs labi nedomājas, galvā dūc un skaidrības nekādās.

Vakars ar Pink Floyd. Steidzīgi cilvēki aiz loga. Daži klausās mūziku ar austiņām – lielajām, sudraboti spīdīgajām vai mazām un neuzkrītošām. Eminem un Šostakovičš satiekas uz vienas ielas. Kādā krāsā ir la bemol? Kāds la bemol! Eminem par to nerunā. Nākamais rīts jautājumu par la bemol neuzdod. Spoži spīd saule, iela ir fa diez. Pavasaris ir zaļš, bet iela ir fa diez. Ceļā uz akadēmiju komponists iegriežas pāris kioskos, visos skan Star FM. Jautāti - kāpēc tā -, pārdevēji, raustot plecus, skaidro par autortiesībām. Jā, no neta novilktu plati te neuzliksi. Pārtikas veikali, kioski, benzīntanki nepiedomā pie savu telpu muzikālā noformējuma, taču apģērbu un kliedzošu brendu veikali to dara pārspīlēti. Kvartāla attālumā iela kauc basu sitienos, pieejot tuvāk redzams – ak jā, izpārdošana. Tā izrauj steidzīgu cilvēku no savu soļu skaitīšanas, un tieši tas ir mērķis. Burvīgi.

Vērmaņdārzā spēlē jau sen iepazītais trompetists ar pavadošo grupu – akordeonistu. Smeldzīgas melodijas, un arī mūsu stāsta varoņa roka stiepjas pēc maciņa. Atceros, savās jaunības dienās (te pati iesmejos, jo jaunība no manis nebūt nav aizmukusi) ar draugiem uz ielām spēlējām ģitāras, skaisti dziedājām un pelnījām naudu kārtējam no pilsētas aizbēgšanas braucienam. Mūsu repertuārā bija gan visiem labi atpazīstamas The Beatles dziesmas, gan līdzi dungojamas latviešu tautasdziesmas. Vienalga kāds ir klausītājs, viņš vienmēr saprot, vai Tu dziedi no sirds. Ar to laikam skaidrojams (kā mēs dēvējām) ārzemnieku paradokss – visspīdīgākās naudiņas no iebraucēju rokām mūsu cepurē krita pie Ai, jel manu vieglu prātu vai Bēdu, manu lielu bēdu. Valodai nebija nozīmes, galvenais - mūsu aizraušanās. Dažreiz ielas pretējā pusē veidojās klausītāju pulciņš – aizkavējušies hipiji vai pāris vīriešu no piecdesmito gadu paaudzes. Tiek lūgtas konkrētas dziesmas, sabalsojoties ar pārieliešiem veidojas dabisks stereo, tirpiņas uz delnām un reibstošs prieks. Kādā krāsā la bemol? Toreiz? Toreiz viss bija saulains.

Pievakarē komponists steidzas uz ilgi gaidīto tikšanos ar savu labāko draugu – gleznotāju. Abus vieno atmiņas, mīlestība vienam pret otru un vienāds augstskolas nosaukuma saīsinājums. Vienā no jaukākajām Vecrīgas vietām, bārā I Love You tiek tukšoti alus kausi, skan The Doors. Laba mūzika te vienmēr ir bijusi cieņā. Vienalga, vai tas būtu skandināvu psihodēliskās elektronikas projekts Sigur Ros vai Led Zeppelin – mūzika elpo līdz apmeklētājiem, iedūdo viņu glāzēs un ietērpj sarunas. Armands, komponista draugs, stāsta par meiteni Mākslas akadēmijā, par zīmīti, kuru atradis uz savas somas. Komponists un gleznotājs atceras brīžus skolā, kad abi viens otram rakstījuši šādas īsas vēstules, kuras (kā likums) ietvēra sevī arī dziesmu tekstus - nozīmīgas un ļoti aktuālas rindiņas. Rindiņas, kas, toreiz likās, iemieso viņu abu pasauli, jo tām līdzi nāca mūzikas skanējums, krāsa un dienas daļa. Rīta tikšanās skan kā Placebo, pēcpusdiena kustas līdzi Baložu Pilniem Pagalmiem, pirms gulētiešanas cigarete dūmo ar Borisu Grebeņšķikovu. Un la bemol? Nav svarīgs.

Komponists gleznotājam Armandam uzdod jautājumu, uz kura atbildi sašķobās. Kādu mūziku klausās Mākslas akadēmijas gleznotavās? Kurš pirmais atnāk, kādu radio uzliek, to arī klausāmies. Radio? Hmm, tas komponistam nebūt neasociējas ar iedvesmas pilniem gleznošanas brīžiem. Ja katram jaunajam māksliniekam būtu sava darbnīca, varētu izpētīt mūzikas un gleznu kopsakarības. (Komponists nolemj apsvērt šo domu.) Armanda mākslas pamatā vienmēr ir kāda konkrēta mūzikas krāsa. Vienas gleznas nosaukums ir citāts no The Beatles dziesmas. Skaisti, living is easy with eyes closed un zilganos toņos ieturēts vīrieša portrets. La bemol neskan, dūc dzeltens si un zils bemol.

Vakaru un agru nakti komponists pavada pie datora – moderns jaunietis. Viņa aizraušanās ir virtuālās dienasgrāmatas, izgudrotas vai izpušķotas identitātes – Sviesta Ciba . Vieta, kurā klāstīt savu ikdienu, rakstīt domas par atomkaru, ironizēt un smieties, komunicēt ar citiem smējējiem, izdomāt stāstus, risināt savstarpējās domstarpības. To visu var darīt, nevienam neatklājot, kas Tu esi, ko ziemā ēd un kad esi dzimis. Taču Tev jāatklāj, kādu mūziku klausies, kādā noskaņojumā esi. Šeit sākas interesantas lietas – cibiņš spēj rakstīt par kosmētikas jaunumiem, klausoties Bela Bartoku, tikpat labi viņš var iztēloties postošo nākotni, kustoties vienā ritmā ar Britniju Spīrsu. Sviesta Cibā skanošajam materiālam ir liela loma. Mūzikas gaume ir pirmais cilvēku vērtēšanas faktors, mūzika nosaka, vai mums būs pa ceļam, mūzika uzbur kārtējā ieraksta noskaņu. Cibiņi apmainās ar jaunākajām dziesmām (ir atsevišķa Cibas komūna, veltīta šādām nodarbēm), labāko klasiku, runā par mūzikas festivāliem, organizē koncertus. Dzīvo un raksta mūzikā. Arī komponists rūpīgi izvēlas attiecīgo mūziku. Smieklīga ieraksta fonu aizpilda Hospitāļu Iela, rakstot par izmisumu, komponista ausīs vējo Muse, kārtējās dienas atainošanas brīdī tiek dungoti Astro’n’out. Ikvienam cibiņam ir skaidrs, kādā noskaņojumā ierakstu veicējs dotajā mirklī atradies. Aptaujājot Sviesta Cibas darboņus, tiek konstatēts, ka ar la bemol viss ir skaidrs, bet fa diez rada nesaprašanos. Tas var būt i zaļš, i pelēks, i oranžs, pat rozā. Cibas la bemol? Pārsvarā violets, tumši sarkans un lillā. Silts.

Pirms miega mūzikas izvēli iespaido dienas laikā sadarītais un nedarītais. Kaut gan komponists labprāt aizmieg bez mūzikas, ar saviem skaņu un krāsu rūķīšiem ausīs. Komponistam patīk ietekmēt savus sapņus, kļūt par to režisoru. Viņš ir runājis ar saviem draugiem – ģitāristiem, vijolniekiem, bundziniekiem -, taču viņi nemāk vadīt savus sapņus. Komponists var. Fantastiska sajūta, saprast, ka viss ir sapnis, un dari, ko gribi. Kaut vai aizlido līdz Teikai, ielien ievārījumu burciņā, iztēlojies sevi kā Merilinu Monro. Pēc tādām naktīm komponists jūtas prieka un iedvesmas pilns, dodas uz akadēmiju, lai ar zīmuli piecās strīpiņās iezīmētu savas partitūru gleznas. La bemol ir visur. Viss ir silts.

Sestdienas vakarā tiek uzģērbts viss labākais no vecām drēbēm, kas atrodamas skapī. Mākslas akadēmijas karnevāls. Komponista draugs ir bezgala skaists, ietērpies kleitā ar kažokādām, pērles ap kaklu. Arī komponists gribētu tāds būt, taču visu sestdienu ir pavadījis savā akadēmijā, nav sanācis laika saposties. Tomēr tas nemazina pasākuma efektivitāti un ietekmi uz mūsu varoni. Šansoni, akordeonu skaņas, mīmi, cilindri, džezs, buduāri, dzeja. Atnācēji ir ēteriski un smaržīgi, liekas, ka atrodies teātra izrādē. Pats komponists karnevālā jūtas kā liels, draiski rozā la mažors, draugs gleznotājs ir mi bemol. Viņi nenosprieda – mažors vai minors. Mākslas akadēmijas telpas pulcē dažādu slāņu, noskaņojumu, izglītības, interešu un vecuma cilvēkus – šovakar ietērptus no trīsdesmito līdz piecdesmito gadu modīgākajās drēbēs. Karnevāls skan un kustas, trīc un dreb, katrs nododas sev tīkamākām lietām – dejo, klausās, tēlo līdzi, satiekas, stāv rindās, smejas. Elpa visiem viena, nedaudz satraukta un brīvības pilna. Komponists vakaru pavada, staigājot apkārt, ielīksmojot kādā dejas solī, domājot par savu klavieru sonāti. Laimība vai sodība – viņam nekad nav izdevies aizmirst vai mirkli nedomāt par saviem gara darbiem, par to nākamajām taktīm. Nošu lapas dzīvo komponista galvā, tās mēģina piepildīties, izdzēsties, kļūt savādākas. Pirksti meklē zīmuli. La bemol nav apritē. Veseltoņu gamma.

Komponists, izstaigājot dažādus ceļus, nokļuvis atpakaļ pie sava la bemol – violetā, smagnējā, piesātinātā. Aptaujājot dažādus cilvēkus Mūzikas akadēmijas telpās, interneta ārēs, starp draugiem un ģimenes locekļiem, tiek secināts, ka komponistam piemītošā la bemol violetā noskaņa arī citiem liekas vispareizākā. (No 60 aptaujātajiem, 20 la bemol iztēlojas violetu, lillā vai aveņu sarkanu.) Komponists vēl neliekas mierā un aizčāpo līdz parastai Rīgas vidusskolai. Aptaujā piektklasniekus . Nu re, arī šeit līderis la bemol kleitas izvēlē ir violetais, taču meiteņu vidū tikpat liela popularitāte ir rozā krāsai. Viņi nepazīst klavieres, bet spriež par nošu modernumu. Šitāds tagad la bemol.

Komponists dodas tālākā ceļā. Ceļā, kas katru dienu savieno viņu un Mūzikas akadēmiju, savieno viņu un tukšo nošlapu skaitu, savieno viņu un dzīvi. Varbūt kādreiz es varēšu Jums izstāstīt interesantāku pasaku par komponistu un viņa ceļu.

Manuskripti nedeg, bet nošu lapa ar la bemol?
linkpost comment

navigation
[ viewing | March 15th, 2006 ]
[ go | Previous Day|Next Day ]