| ACIS UN AUSIS |
Mar. 15th, 2006|07:32 pm |
Kādā krāsā ir la bemol? Violetā. Lillā. Nē, varbūt zilā.
Kādā krāsā ir fa diez? Noteikti oranžā.
Krāsu un sakņu attiecības ir skatītas, pētītas, klausītas un dungotas
jau sen, taču joprojām nav skaidrs, vai do ir balts vai bez krāsas, vai
re ir zaļš vai dzeltens. Katram sava taisnība, savs redzējums un
asociācijas. Kā liekas Tev? Kā komponists izdzīvo pasauli, pirms ieliek
to skaņās? Nedēļa komponista acīm. Un ausīm.
Ar saulaini dzeltenu fa iesākas rīts. Mūzikas akadēmija sauc darboties,
klasītes atslēga rokās liek justies vajadzīgam un ļoti aizņemtam.
Akadēmijā dūc, sīc un mudž no cilvēkiem, kuri sarunājas klausās, ēd,
spēlē, interesējas, dzied un meklē grāmatas. Laika nav nevienam. Kādā
krāsā ir la bemol? Ai, pirmdienas rītā nedomājas.
Skatoties uz studentiem pēc orķestra mēģinājuma, nekad nepateiksi, ka
viņi deg liesmās uz skatuves, ka viņu dzīve bez mūzikas nemaz nebūtu
dzīve. Nogurums dara savu. Komponists soļo tālāk. Ir jāpabeidz klavieru
sonāte. Galva pilna ar domām par nākamajiem darbiem, tik’ šis te vēl
sēž uz pleciem. Dzeltenais gaitenis ar ielūzušām margām šodien neskan,
taču čīkstošā grīda re diez. Mūzika dzimst no vides, arī no šīm gaiteņu
sienām. Komponists atceras vienu senu darbu, ko uzrakstījis,
ieklausoties autobusa skaņās, tam pārlecot bedres. Jā, viss ir mūzika.
Viss ir dzeja.
Darbs. Komponēšana izlien caur Tevi, tā nebūt nav tikai skanoša. Izlien
caur Tevi līdz vizualizējas, līdz iekrāsojas, līdz uzbur tikai sev
vajadzīgo ainu. Zaļš, sarkans, šodien re un sol. Eļļas krāsas, akrils
un tuša. Klavieres, vijole, bungas. Komponists asina zīmuļus un raksta
la. Tāda būs galvenā partija, blakus partija soļos re bemol mažorā. Pēc
mūzikā pavadītām stundām komponists apsēžas pie jaunpienākušajām nošu
rindiņām, nopūšas un izlemj, ka šodien būs gana. Vairs labi nedomājas,
galvā dūc un skaidrības nekādās.
Vakars ar Pink Floyd. Steidzīgi cilvēki aiz loga. Daži klausās mūziku
ar austiņām – lielajām, sudraboti spīdīgajām vai mazām un neuzkrītošām.
Eminem un Šostakovičš satiekas uz vienas ielas. Kādā krāsā ir la bemol?
Kāds la bemol! Eminem par to nerunā.
Nākamais rīts jautājumu par la bemol neuzdod. Spoži spīd saule, iela ir
fa diez. Pavasaris ir zaļš, bet iela ir fa diez. Ceļā uz akadēmiju
komponists iegriežas pāris kioskos, visos skan Star FM. Jautāti - kāpēc
tā -, pārdevēji, raustot plecus, skaidro par autortiesībām. Jā, no neta
novilktu plati te neuzliksi. Pārtikas veikali, kioski, benzīntanki
nepiedomā pie savu telpu muzikālā noformējuma, taču apģērbu un
kliedzošu brendu veikali to dara pārspīlēti. Kvartāla attālumā iela
kauc basu sitienos, pieejot tuvāk redzams – ak jā, izpārdošana. Tā
izrauj steidzīgu cilvēku no savu soļu skaitīšanas, un tieši tas ir
mērķis. Burvīgi.
Vērmaņdārzā spēlē jau sen iepazītais trompetists ar pavadošo grupu –
akordeonistu. Smeldzīgas melodijas, un arī mūsu stāsta varoņa roka
stiepjas pēc maciņa. Atceros, savās jaunības dienās (te pati iesmejos,
jo jaunība no manis nebūt nav aizmukusi) ar draugiem uz ielām spēlējām
ģitāras, skaisti dziedājām un pelnījām naudu kārtējam no pilsētas
aizbēgšanas braucienam. Mūsu repertuārā bija gan visiem labi
atpazīstamas The Beatles dziesmas, gan līdzi dungojamas latviešu
tautasdziesmas. Vienalga kāds ir klausītājs, viņš vienmēr saprot, vai
Tu dziedi no sirds. Ar to laikam skaidrojams (kā mēs dēvējām)
ārzemnieku paradokss – visspīdīgākās naudiņas no iebraucēju rokām mūsu
cepurē krita pie Ai, jel manu vieglu prātu vai Bēdu, manu lielu bēdu.
Valodai nebija nozīmes, galvenais - mūsu aizraušanās. Dažreiz ielas
pretējā pusē veidojās klausītāju pulciņš – aizkavējušies hipiji vai
pāris vīriešu no piecdesmito gadu paaudzes. Tiek lūgtas konkrētas
dziesmas, sabalsojoties ar pārieliešiem veidojas dabisks stereo,
tirpiņas uz delnām un reibstošs prieks. Kādā krāsā la bemol? Toreiz?
Toreiz viss bija saulains.
Pievakarē komponists steidzas uz ilgi gaidīto tikšanos ar savu labāko
draugu – gleznotāju. Abus vieno atmiņas, mīlestība vienam pret otru un
vienāds augstskolas nosaukuma saīsinājums. Vienā no jaukākajām Vecrīgas
vietām, bārā I Love You tiek tukšoti alus kausi, skan The Doors. Laba
mūzika te vienmēr ir bijusi cieņā. Vienalga, vai tas būtu skandināvu
psihodēliskās elektronikas projekts Sigur Ros vai Led Zeppelin – mūzika
elpo līdz apmeklētājiem, iedūdo viņu glāzēs un ietērpj sarunas.
Armands, komponista draugs, stāsta par meiteni Mākslas akadēmijā, par
zīmīti, kuru atradis uz savas somas. Komponists un gleznotājs atceras
brīžus skolā, kad abi viens otram rakstījuši šādas īsas vēstules, kuras
(kā likums) ietvēra sevī arī dziesmu tekstus - nozīmīgas un ļoti
aktuālas rindiņas. Rindiņas, kas, toreiz likās, iemieso viņu abu
pasauli, jo tām līdzi nāca mūzikas skanējums, krāsa un dienas daļa.
Rīta tikšanās skan kā Placebo, pēcpusdiena kustas līdzi Baložu Pilniem
Pagalmiem, pirms gulētiešanas cigarete dūmo ar Borisu Grebeņšķikovu. Un
la bemol? Nav svarīgs.
Komponists gleznotājam Armandam uzdod jautājumu, uz kura atbildi
sašķobās. Kādu mūziku klausās Mākslas akadēmijas gleznotavās? Kurš
pirmais atnāk, kādu radio uzliek, to arī klausāmies. Radio? Hmm, tas
komponistam nebūt neasociējas ar iedvesmas pilniem gleznošanas brīžiem.
Ja katram jaunajam māksliniekam būtu sava darbnīca, varētu izpētīt
mūzikas un gleznu kopsakarības. (Komponists nolemj apsvērt šo domu.)
Armanda mākslas pamatā vienmēr ir kāda konkrēta mūzikas krāsa. Vienas
gleznas nosaukums ir citāts no The Beatles dziesmas. Skaisti, living is
easy with eyes closed un zilganos toņos ieturēts vīrieša portrets. La
bemol neskan, dūc dzeltens si un zils bemol.
Vakaru un agru nakti komponists pavada pie datora – moderns jaunietis.
Viņa aizraušanās ir virtuālās dienasgrāmatas, izgudrotas vai izpušķotas
identitātes – Sviesta Ciba . Vieta, kurā klāstīt savu ikdienu, rakstīt
domas par atomkaru, ironizēt un smieties, komunicēt ar citiem
smējējiem, izdomāt stāstus, risināt savstarpējās domstarpības. To visu
var darīt, nevienam neatklājot, kas Tu esi, ko ziemā ēd un kad esi
dzimis. Taču Tev jāatklāj, kādu mūziku klausies, kādā noskaņojumā esi.
Šeit sākas interesantas lietas – cibiņš spēj rakstīt par kosmētikas
jaunumiem, klausoties Bela Bartoku, tikpat labi viņš var iztēloties
postošo nākotni, kustoties vienā ritmā ar Britniju Spīrsu. Sviesta Cibā
skanošajam materiālam ir liela loma. Mūzikas gaume ir pirmais cilvēku
vērtēšanas faktors, mūzika nosaka, vai mums būs pa ceļam, mūzika uzbur
kārtējā ieraksta noskaņu. Cibiņi apmainās ar jaunākajām dziesmām (ir
atsevišķa Cibas komūna, veltīta šādām nodarbēm), labāko klasiku, runā
par mūzikas festivāliem, organizē koncertus. Dzīvo un raksta mūzikā.
Arī komponists rūpīgi izvēlas attiecīgo mūziku. Smieklīga ieraksta fonu
aizpilda Hospitāļu Iela, rakstot par izmisumu, komponista ausīs vējo
Muse, kārtējās dienas atainošanas brīdī tiek dungoti Astro’n’out.
Ikvienam cibiņam ir skaidrs, kādā noskaņojumā ierakstu veicējs dotajā
mirklī atradies. Aptaujājot Sviesta Cibas darboņus, tiek konstatēts, ka
ar la bemol viss ir skaidrs, bet fa diez rada nesaprašanos. Tas var būt
i zaļš, i pelēks, i oranžs, pat rozā. Cibas la bemol? Pārsvarā violets,
tumši sarkans un lillā. Silts.
Pirms miega mūzikas izvēli iespaido dienas laikā sadarītais un
nedarītais. Kaut gan komponists labprāt aizmieg bez mūzikas, ar saviem
skaņu un krāsu rūķīšiem ausīs. Komponistam patīk ietekmēt savus sapņus,
kļūt par to režisoru. Viņš ir runājis ar saviem draugiem – ģitāristiem,
vijolniekiem, bundziniekiem -, taču viņi nemāk vadīt savus sapņus.
Komponists var. Fantastiska sajūta, saprast, ka viss ir sapnis, un
dari, ko gribi. Kaut vai aizlido līdz Teikai, ielien ievārījumu
burciņā, iztēlojies sevi kā Merilinu Monro. Pēc tādām naktīm komponists
jūtas prieka un iedvesmas pilns, dodas uz akadēmiju, lai ar zīmuli
piecās strīpiņās iezīmētu savas partitūru gleznas. La bemol ir visur.
Viss ir silts.
Sestdienas vakarā tiek uzģērbts viss labākais no vecām drēbēm, kas
atrodamas skapī. Mākslas akadēmijas karnevāls. Komponista draugs ir
bezgala skaists, ietērpies kleitā ar kažokādām, pērles ap kaklu. Arī
komponists gribētu tāds būt, taču visu sestdienu ir pavadījis savā
akadēmijā, nav sanācis laika saposties. Tomēr tas nemazina pasākuma
efektivitāti un ietekmi uz mūsu varoni. Šansoni, akordeonu skaņas,
mīmi, cilindri, džezs, buduāri, dzeja. Atnācēji ir ēteriski un
smaržīgi, liekas, ka atrodies teātra izrādē. Pats komponists karnevālā
jūtas kā liels, draiski rozā la mažors, draugs gleznotājs ir mi bemol.
Viņi nenosprieda – mažors vai minors. Mākslas akadēmijas telpas pulcē
dažādu slāņu, noskaņojumu, izglītības, interešu un vecuma cilvēkus –
šovakar ietērptus no trīsdesmito līdz piecdesmito gadu modīgākajās
drēbēs. Karnevāls skan un kustas, trīc un dreb, katrs nododas sev
tīkamākām lietām – dejo, klausās, tēlo līdzi, satiekas, stāv rindās,
smejas. Elpa visiem viena, nedaudz satraukta un brīvības pilna.
Komponists vakaru pavada, staigājot apkārt, ielīksmojot kādā dejas
solī, domājot par savu klavieru sonāti. Laimība vai sodība – viņam
nekad nav izdevies aizmirst vai mirkli nedomāt par saviem gara darbiem,
par to nākamajām taktīm. Nošu lapas dzīvo komponista galvā, tās mēģina
piepildīties, izdzēsties, kļūt savādākas. Pirksti meklē zīmuli. La
bemol nav apritē. Veseltoņu gamma.
Komponists, izstaigājot dažādus ceļus, nokļuvis atpakaļ pie sava la
bemol – violetā, smagnējā, piesātinātā. Aptaujājot dažādus cilvēkus
Mūzikas akadēmijas telpās, interneta ārēs, starp draugiem un ģimenes
locekļiem, tiek secināts, ka komponistam piemītošā la bemol violetā
noskaņa arī citiem liekas vispareizākā. (No 60 aptaujātajiem, 20 la
bemol iztēlojas violetu, lillā vai aveņu sarkanu.) Komponists vēl
neliekas mierā un aizčāpo līdz parastai Rīgas vidusskolai. Aptaujā
piektklasniekus . Nu re, arī šeit līderis la bemol kleitas izvēlē ir
violetais, taču meiteņu vidū tikpat liela popularitāte ir rozā krāsai.
Viņi nepazīst klavieres, bet spriež par nošu modernumu. Šitāds tagad la
bemol.
Komponists dodas tālākā ceļā. Ceļā, kas katru dienu savieno viņu un
Mūzikas akadēmiju, savieno viņu un tukšo nošlapu skaitu, savieno viņu
un dzīvi. Varbūt kādreiz es varēšu Jums izstāstīt interesantāku pasaku
par komponistu un viņa ceļu.
Manuskripti nedeg, bet nošu lapa ar la bemol? |
|