braalis, komats' Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Saturday, May 8th, 2004
| Time |
Event |
| 12:08p |
mazas kārpiņas pa galdu skraida, māžojas un veļ no rauga mazu vīru. un zīmuļa grafītus grauž un bāž diskešu ierīcē īsziņas papīra formā un slidinas pa korektoru un laiza burtus ārā no likuma par valsts budžetu . | | 12:12p |
partizāni veļ barikādes, dedzina papīrus ar bankas rekvizītiem. mētājas ar puņķu bumbiņām un spiedz megafonā, ko nēsā visur sev līdzi. "ēst jāiet", viņi spiedz " ēst jāiet". | | 12:56p |
pilnīgi pajolīgi notikumi. palasu komentārus un sagribās lamāties. un kāpēc gan es nevarētu izteikties, ja citi izsakās tik tizli. piemēram persona nezināms lielums, kam lielums vispār ir zināms, atsauces uz kuru ir grīdā tapsētas. es vienreiz tikai gribēju pateikt, ka tie tizleņi melnos mētelīšos ir viens nenosakāms dzimums. tu lasi karti un saproti ka stulbuma kalngals ir ārpus esības robežām. es nemēģinu izteikties nesakarīgi es tikai mēģinu draudzēties. Alisters Kroulijs teica, ka nevajadzētu būt pārāk uzpūtīgam un mēģināt pateikt kaut ko citiem saprotamu ar daudz maz sakarīgu konstrukciju ko pakārt uz nagliņas un stulbenis, tas nebija sapnis, tas bija vakar redzētās filmas kadrs.
nopērciet šodien tiesības skatīties uz māju sienām, tur rakstīti mani dzejoļi. | | 1:04p |
kārtīgi pasmējos, tad nomierinājos, tad atcerējos un noliecos, pie krūzes zeme aug, vasara būs mīlīga. | | 11:20p |
ražīgi kumosi pār debesīm sarokojas, krokainiem pirkstiem vīnā peld kuģis, pār jumtu notek sveces liesma un paliek stīva, skatoties pēcpusdienas attēlu, pār debesi krīt jumti, tārpiņi pār jumtu veļ sniega kāpurus kam karotes no zelta diegiem, pār debesi uzzied dubļu smilgas kam karotes no zelta diega un debesīs parādas melni sniega diegi kam padusēs sapinies vilnis un pelni sakratīti putojošā dvašā klejo pa bēniņiem, kur vate glabājas, pār padebešiem līgo sniega sieva un pirkstos kustas mazlietots miegs, kam padusēs samtaini liega kartotēkas sieviņa, ieva uzzied sarkaniem puniem, pārliecas pār darvas mucu, mēdī kurmju dievu.
es par skaistu dienu, par deju ar apgleznotu sienu, šaurām acīm piekrītu vēl dažiem kabeļiem mutē, laiks tek, laiks ir krājums, te paliek vaļējš putukrējums, pār pilsētu līst mierīgs dūnu saldējums, putukrējuma kartotēkā iestrēdzis putnubiedēklis, ar sasalušiem pirkstiem glaudu parku, pār kori pārlaižas debesu balsis, apkaklē kustas čiepstoši kovārņi, ko ko, virsdrēbes sasalušas, maizes kastē atrasts bērns, tūliņ līs lietus, paspēt atplest muti, rijīgas karotes noglauda zobus, zem kapiem mīt krītainos paltrakos stādīti smiekli, tur nāk sanitārs, atdodiet kokli. | | 11:32p |
vārtos apstājies kokles spēlētājs, atņirgtiem zobiem glauda dēlu, bārsta ar pirkstiem pa apelējušu druvu, mirstīgas kuldīgas degošiem matiem, pārdotas saknītes, piebriedis vēders, maizniekam degunā sameties karsti, pārgrauž sev vēnas ar robainiem zobiem, betona sauna, starp baļķiem guļ bērniņš, pietika degošiem tārpiem ar mēnesi, tuvplānā ūdens kā biezs upeņu uzlējums, pārdotiem vērieniem dungo balādi plakanu, pincetēm gali ar jodu un sāli, aiz nagiem dejo globāla sāpe, virtuvē atplīsis linolejs klejo, pabīdīt salveti pa trasi uz vidu, asināt prātam krītošu segu, atpakaļ pie brāļiem gultā ar kūdru. | | 11:37p |
pudele caurspīdīgām rozīnēm, atvāztām paralēlēm, sakniedētām atstarpēm, atliegtiem atkāpšanās mēģinājumiem, pārsietām aknām, zem cikādēm pabērni vāra putraimu zupu, vilcēnam katram ir sava gulta. | | 11:41p |
starp ribām un smilšu kasti paslēpta pasaule, dūc pār taureņu līķiem un kaķu ķermeņu izgarojumiem, pār spalvu puduriem un ausu sēra putekļiem, pār degošām asaru gāzēm un dīgt sākušām plaušām. pasaule, kas slēpjas manā kabatā, tā ir pasaule, kurai ir domas kā pavardi, daudzi sarkani, dzelteni padebeši un kurlmēmi viadukti pār pasaules pārslām, kam krūtīs dimanti, dzied pasaule par sēklām no viņpasaules uz zirgiem ar telefoniem, ar vadiem kā padebešiem un kurlmēmiem operatoriem, dieva pasaule raud salpetra dimantus, dārdot krīt jūrā sajukuši pīlādži. |
|