mazās atzīšanās...

Piecos no rīta dzirdu – zlarkš, zlarkš...Domāju, ko tas kaķis tur tagad sagāza? Ai, kad celšos paskatīšos...miegs saldāks. Pēc brītiņa nākamais zlarkšķis...nē nu māju jauc kopā, galīgi aptrauksi! Miegs man vairs ne vienā acī...eju skatīties. Augšas koridorā pustumsa, tik neliela gaisma no manas istabas...skatos sēž rātni kaķis un tālāk viņai pie kājām tumšs pleķis. Nu ja, būs atkal dabūjusi sava kuņģa saturu atpakaļ, bet vai tāpēc tāds tracis jātaisa? Uzdzēšu gaismu un tumšai pleķis pārvēršas par nepārprotami pelei līdzīgu radījumu. Tā mēs tur stāvam visi trīs un viens uz otru brīnāmies... nu labi mēs ar kaķi brīnāmies...pele izskatās jau piebeigta. Tie, kas pazīst manu Rīgas smalko Dāmu, sapratīs kāpēc tāds Uh un Ah ap peles ķeršanu, jo mana Dāma stipri attāli līdzinās kārtīgam lauku kaķim, ko pierāda arī stāsta turpinājums. Tā tad, nopratusi, ka mans kaķītis sāk līdzināties normālam lauku kaķim un ir nomedījis vienu dzīvu kaitnieku (vardītes vasarā neskaitījās...pa tām viņa dabūja no manis pa ausīm, vardītēm pāri nav jādara un parīs maijvaboles ar neskaitās), sāku viņu slavēt un kārtīgi saglaudīju. Atsaucība bija nepārprotama un pati dāma apzinājās, ka šīs uzslavas ir pelnījusi. Kamēr mēs tā viena otru slavinājām, pele atžirga un pa durvīm istabā iekšā. Mēs ar kaķi pakaļ...kaķis pa priekšu...es tāda lēnāka. Pele aiz lielā rakstāmgalda stūrī pie radiatoriem...kaķis pusratā tika mazajā spraugā iekšā...aste tik ārā...ņurd un ošņājās...bet klāt netiek. Vēl pāris neveiksmīgu mēģinājumu, es novācu visus traucēkļus, ko varēju...bet tas situāciju neglāba. Antīko rakstāmgaldu izkustināt nav manos spēkos. Nu neko...dāma izlien...paskatās uz mani...pieiet pie sava trauciņa...uzgrauž trīs graudiņus...un prasās ārā uz rīta tualeti. Ka nav, ta nav! Tā mēs šorīt ar kaķīti... :)