8. Mar 2010 @ 22:18 literārais vakars
Nudien nebiju domājusi vēl kādreiz sēdēt aiz tā zaļi pārklātā galda, ar vapeni aiz muguras un melni tērptām dzintrām raugoties manī un klausoties, kas man sakāms. Bet nekad jau nevar teikt NEKAD, vai ne? It sevišķi, ja pienāk zvans ar lūgumu palīdzēt un novadīt literāro vakaru.

Bija labi. Un bija vēl labāk, kad tas bija galā. Es ļoti mierīgi iztikšu bez šādām aktivitātēm, lai gan droši vien būtu priecīga par vēl kādu iespēju izlīdzēt amatpersonām grūtībās :)
About this Entry