| 26. Nov 2009 @ 12:03 Sapnis par salu |
|---|
Šonakt (nē, patiesībā jau šorīt) redzēju sapni. Tūjā, jūrā gandrīz tieši pretī manas mājas vārtiņiem tālumā bija parādījusies sala. Tāda klinšaina, skuju kokiem noaugusi. Un pašā spicē - no laukakmeņiem celta baznīca ar mazu, baltu koka tornīti. Bet lielākais joks bija tas, ka uz tās salas dzīvoja apmēram 17. gadsimta cilvēki! Kādi 50 kopskaitā labi ja. Viņi ļoti brīnījās par mums, bet bija ļoti laipni un ļāva pie sevis ciemoties. Es pilnīgā sajūsmā konstatēju, ka baznīcas telpās skapji ir pilni ar bīskapa Alberta laika lietām un priekšmetiem, daudzi no tiem ar bīskapa paša ģerboni virsū.
Un tad sāka notikt kas dīvains. Cilvēkiem piepeši parādījās brūces un savainojumi, kas acīmredzami progresēja. Viena jauna meitene atzinās, ka esot kaut ko izdarījusi (ko tieši, viņa negribēja teikt), lai salu un saliniekus izglābtu (no kā - arī to viņa neteica), un pavisam neplānoti sala izrādījās pārnesta uz priekšu laikā. Bet acīmredzot tas nebija īstais salinieku laiks, un viņu ķermeņi sāka paātrināti sabrukt. Kļuva skaidrs, ka salu tomēr nevienam neizdosies glābt. Ar salinieku atļauju piekrāvām savu laivu pilnu ar senajiem interesantajiem artefaktiem un bēgām prom, kamēr ēkas jau sāka zaudēt stabilitāti.
Nu, palika tā sala jūrā, tikai ļoti strauji pieņēma tādu izskatu, kādai tai būtu jābūt 21. gadsimtā.
Ak jā, un tai sapnī bija arī Migla, kurai ārkārtīgi garšoja marinētas alksnenes, jo mana vecmāmiņa labsirdīgi dalīja visiem, kam tik kārojās. :) |
