| 11. Jan 2009 @ 00:16 Zobs |
|---|
Pirms divām dienām biju zobu raut. Pārbijusies biju kā diegs. Uz veselu dienu pat atliku to padarīšanu, kamēr saņēmos.
Labi, ka ārsts bija pazīstams, un varēju viņam droši uzticēties! Un vēl labums bija tāds, ka varēju viņu pierunāt stāstīt un komentēt, ko īsti viņš tur dara man mutē. Arī tad, kad ar vienu verķi zobu kustināja, ar citu rāva (vairākas reizes), ar urbīti vīlēja nost žokļa kaula gabalu... Labi, sīkumos neieslīgšu :) Kad beigās bija īstais rāviens, man viss žoklis līdzi kustējās! Domāju, ka tik no vietas neizlec... :P Vienbrīd riktīgi nelabi sametās, un ārsts man atgādināja, ka jāelpo arī esot. Tagad zinu - visa pamatā ir elpošana. Jāatceras nākamajā reizē.
Šī ir pirmā diena, kad nelietoju pretsāpju tabletes. Muti atvērt vēl joprojām nevaru, bet ar vienu mutes pusi un sakostiem zobiem esmu iemanījusies runāt itin raiti. Ēdu tikai ar tējkarotīti un kaut ko pašķidru vai mazu. Un vēlams ko tādu, kas nav jākošļā - baigi sāpīgi. Pirmajā dienā trakoti gribējās sevi žēlot un sūdzēties apkārtējiem, cik man grūti. Nupat jau lielais trakums pāri. Tikai sulo visu laiku tā brūcīte, dziļa tak.
Un pēc kāda mēneša jāiet uz atkārtotu pasākumu. Tikai tad būs jāņem laukā vēl neizšķīlies zobs, no augšžokļa, un kauls tā pamatīgāk jākaļ nost, nevis tas maziņais ķeksītis, kas šoreiz... No otras puses - augšzobi nākot laukā ar mazākām problēmām. Tad jau laikam būs tikai apmēram tikpat traki kā šoreiz :) Arī labi :) |
