| 15. Nov 2008 @ 13:00 Miglas hronkas - Miglēni 7 |
|---|
Viņi ir kļuvuši par maziem dzīvsudrabiem. Un cik skaļi viņi skrien! Varētu domāt, ka kaķīši ar savām mīkstajām ķepiņam teju nedzirdami pērvietojas viegliem solīšiem... Nekā nebija! Tāds bifeļu bars, ka no rītiem pagulēt nevar!
Kriksītis ir mammai vislīdžigākais bērns - Miglasbērniņš. Viņš it vismazākais, bet visdrosmīgākais un visziņkārīgākais. Pirmais izgāja pastaigā pa plašo pasauli (istabu), un ne jau tā drusciņ, bet gan - pa taisno dur pāri visai istabai! No svešiem nebaidās un nāk iepazīties. Bet ir arī vismīlīgākais. Viņam ļoti patīk nolaizīt degunu slapju ar savu mazo, bet jau aso mēlīti, ļoti pieglaudīgs dzīvnieciņš. Un runātīgs! Kā viņi ar Miglu var runāties! Viņam arī ir raksturīgs tas pusņaukšķiens-pusmurkšķiens, kādu parasti izmanto Migla. Un murrā mazulis daudz un skaļi, vislielākais murrātājs.
Krikums būs vislīdzīgākais tētim. Tāds strīpains. Ģīmītis jau ir pelēk-balti-brūnīgs. Visrotaļīgākais un draudzīgākais. Viņam ir sava mīļākā medījumpele, kam tiek aizrautīgi uzbrukts un kura tiek nēsāta apkārt, gluži kā Migla reiz mēdza savas mantiņas staipīt pa visu dzīvokli. Viņu visvairāk interesē cilvēki, un viņš pirmais sāka uz mani kā īpašu rotaļbiedru raudzīties. Un šis mazulis ir vienīgais, kas lien zem segas azotē gulēt pa nakti. Pārējie saritinās kaut kur citur. Viņš jebko pārvērtīs par rotaļlietiņu.
Kripatiņa ir šobrīd vistumšākā, tādā īpatnējā dūmakainā nokrāsā. Vispūkainākā, ar visgarāko asti - dienās būs izcila skaistule! Visuzmanīgākā un mierīgākā no Miglēniem. Kamēr brāļuki jau ļepatoja apkārt, viņa vēl itin mierīgi visā noraudzījās no ērtās kastes. Toties iznākusi no migas - aizrautīgākā skrējēja un medītāja! Pirmā sāka iet kastītē un ēst no mammas bļodiņas. Ļoti kārtīga meitene, kurai jāaizkasa ciet viss, kas nelabi ož. Un kurai vienmēr vajag uzrāpties augstāk nekā pārējiem! Bet būtībā ļoti trausla būtne.
Šodien bija pirmās tautas sabraukušas. Kaķēnus lūkoties. Kriksītis bija vienīgais, kas pats izlīda no aizgultes un nāca iepazīties, bet Kripatiņa bija tā pārbijusies, ka šņāca un pat spļaudījās! Bet pietika viņai apostīt manu roku, lai mirklī uzticētos un ļautos izvilkties laukā. Krikums, savukārt, bija tā nodrampalējies no rīta, ka viņu interesēja tikai gulēšana.
Aizrunāja man Kripatiņu. Uz Liepāju. Tālu!!! Bet cilvēki ļoti labi un dzīvniekus mīl ļoti. Mājās esot trusis un suns, tā ka rotaļbiedri būs. Un varbūt pat kaķumāja uz statīviem ar visiem skrāpējamstabiņiem... Labi viņai tur būs! Ļoti viņu lutinās un mīlēs. Bet man sirds sažņaudzās. Pietrūks man tās mazās jokainās zvēriņas.... Un nākamnedēļ vēl vieni raudzīties brauks. Pēc divām nedēļām būs jāsāk bērni projām dot. Negribēsies..... |
