11. Maijs 2007 @ 01:06 Tas ir noticis
Iekšā ir mierīgi. Viens konkrēts šķēršļu skrējiens ir beidzies.

Jāatzīst, ka vienu brīdi sabēdājos. Jo bez tās obligātās man bija vēl tikai viena draudzības zīme. Prātā virpuļoja domas: vai tiešām es esmu tik maz mīlēta? Bet tad es pasmaidīju - tam taču nav nozīmes! Nekādas nozīmes. Ja nu vienīgi - ir nepārprotami skaidrs, ko es ar aizvērtām acīm varu uzskatīt par draugiem. Un tā daļa, ko krāsainā pasaule neredzēja, bija tik aizkustinoši sirsnīga un personiska, ka man asaras sariesās acīs. Un tapa pilnīgi skaidrs, ka ir bijis vērts. Ir bijis vērts skriet, censties, plēsties un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas. Un vēl ir liels gandarījums par to, ka ir iespējams atskatīties un redzēt sava darba augļus. Bet to es jau reiz teicu...

Vispār - ir labi. Tagad paveras jauni apvāršņi un jaunas iespējas. Forši! Patiesībā tieši tas, ko es biju gribējusi. Nu, gandrīz. =)
About this Entry