| 29. Sep 2005 @ 14:46 Puķes |
|---|
Garastāvoklis::  sleepy Mūzika: En Aranjuez con tu amor
Puķes, ziedi, ziedkopas, ķekari, ziedlapiņas, drīksna, putekšnīcas, ziedputekšņi, auglenīca, kauslapas, nektārs, smarža, krāsa... Bites, kamenes, tauriņi... Viss, kas nozīmē "puķe".
Tās ir man visapkārt. Pa labi tumši sartās dālijas, teju melnas. Nupat viņas jau sāk apmēram vīst, un to vidiņos parādījušās dzeltenas actiņas. Cienīgi solīdas un krāšņas.
Pa kreisi ir saulaini dzeltenīgi oranžas dālijas, kas jau drusku birst, bet vēl joprojām ir tik jautri laimīgas!
Tām pa vidu balta neļķe. Cik atšķirīga no visām pārējām. Un tomēr arī tai ir daudz ziedlapiņu. Diez, pie kuras dzimtes un kārtas pieder neļķes? Un dālijas?
Tūjā palika kalla. Balta. Viena. Tumsā. Trausli slaida, eleganta, cēla... Gribu atpakaļ savu kallu. Gribu redzēt, kā tā zied un - nozied.
Man istabā stāv zaļš kāts. Reiz uz tā bija seši skaisti, balti, smaržīgi liliju kausi. Tagad ir palicis vairs tikai kāts un dažas zemē nobirušas, apbrūnējušas ziedlapiņas. Kā skaista, smeldzīga atmiņa par tikpat skaistu dienu, ko negribas pazaudēt atmiņu valstības okeānā...
Baltas lilijas... Tieši baltas. Tajās ir kaut kas tīrs, skaists, šķīsts... Varbūt tieši tā man pietrūkst pasaulē? Tīra, šķīsta skaistuma? Kad nav neviena punktiņa uz baltas ziedlapiņas, kā netīrumu uz kristāla trauciņa sirdī...
Aiz skapja, ar kātiņiem uz augšu piekārtas, putekļus krāj rozes. Pārsvarā sarkanas. Bet laikam ir arī viena raiba. Tāda maziņa, maziņa... Es pat atceros, kā un kad to dabūju... Vai puķes vispār drīkst sakaltēt? Tām jābūt dzīvām, jāsmaržo, jāstaro... Bet tad jau - tās nedrīkst arī plūkt, vāzē likt un vainagā pīt. Nē, laikam tomēr drīkst. Savu puķes dvēseli jau viņa pat sakalstot nezaudē. Pat tad, ja paliek uz grīdas kā savītušu ziedlapiņu kaudzīte. Puķe paliek puķe.
Katrai puķei ir savs raksturs, sava vēsts. Un tam nav nekāda sakara ar cilvēku izdomātām krāsu nozīmēm vai vēstījumiem... Tu paskaties uz puķi, un zini, kam to dāvināt. Tāpat arī tu zini, kas ir tava mīļākā puķe, un kāpēc. Un tu lūkojies clvēkā, un viņa vietā redzi puķi.
Cik dzīve būtu daudz pelēkāka, ja tajā nebūtu krāšņās un daudzpusīgās puķu valodas!
Lēnām vējā aizvirpuļo vientuļa ziedlapiņa. Tā vairs nav puķe. Un tomēr - arī tajā vēl ir puķes dvēsele. |
|  |
