| veiksmīgais loterijas cipars (2010). |
[Apr. 19th, 2010|12:15 am] |
fragmenti no stāsta, kurš vistcamāk arī paliks fragmentu formā.
Viņš ķērca kā neveiksmīgi sašauts pērtiķis. Nikns no sāpēm. Lēkājot krēslā ar pārbolītām, sarkanām acīm, caur rīkli impulsīvi izgrūžot rēcošus „ĀĀĀ, ĀĀĀ, ĀĀĀ!!” Tā viņš smējās. Pārējie mašīnā ik pa laikam bija nikni uz viņu par radīto troksni, taču tagad smējās locīdamies, jo nespēja turēties pretim absurdajam ārprātam, kas piepildīja mašīnu kā bieza migla, un ko koncentrētā veidā iemiesoja kliedzošais Toms.
Satracināts dzīvnieks.
Visi bija piedzērušies, izņemot šoferi, kas piedzērās vēlāk.
„Vajag apdzerties!!” kliedza Ralfs, vicinot pa gaisu iesāktu brendija pudeli. Apdzeršanās dažiem notika jau vairākas dienas, taču šī diena bija īpaša – mēs braucām uz Kandavu piedalīties privātā rokenrola ballītē. Man beidzās alus, jo nebija pietiekami daudz materiālo līdzekļu, ko investēt alkoholā. Protams alus nebija vienīgais, ko es biju paņēmis līdzi, bet vienalga es kliedzu, ka vajag atrast kādu mazpilsētas veikalu. Parējie kliedza, ka grib smēķēt. Kalvis acīmredzami uzvilkās un likās, ka drīz eksplodēs. Vai mēs paspēsim pietiekami ātri aizbraukt līdz tam viesu namam, kamēr šoferis vēl nav uzsprādzis? Par laimi man blakus saspiestībā sēdēja Spriedzītis (jocīga iesauka diezgan mierīgam cilvēkam), kurš mani uzcienāja ar Aldara alu. Toms visu laiku mēģināja savirknēt neskaidrus vārdus, lai izveidotos teikums, ko saprastu arī pārējie pasažieri. Viņš visu laiku pārteicās, un vienā brīdī mani uzrunāja ar vārdu „BRILLAIŅAIS!!” Tas atkal izraisīja histēriskus smieklus visā mašīnā, kurā strap citu bija ļoti daudz sēdvietu – tas bija, ēmm... gandrīz busiņš vai minivens, vai arī kā viņus tur sauc. Par šo kļūmi mēs viņam atgādinājām visu ceļu. Vēl piedevām es sāku nodirst viņa dzimto pilsētu, ko nosaucu par ciemu (un es nebiju tālu no patiesības, vismaz man tā likās). Un visā ārprāta trakumā viņš saķēra mani aiz matiem un sāka purināt galvu kliedzot, ka es pats nāku no ciema un ka viņa pilsētai ir pat novads. Vienā brīdī man likās, ka viņš izšķaidīs manu galvu pret logu, bet tomēr konflikts atrisinājās mierīgā ceļā. Vēlāk viņš piebilda, ka Brocēnos ir gandrīz vairāk iedzīvotāju nekā Saldū. Izrādījās, ka viņam „gandrīz vairāk” ir ekvivalents ar „mazāk”. Mēs smējāmies arī par to.
Ceļojums bija kārtīgi izplānots un noorganizēts. Transports, peldbikses, desumaizes un dzērieni. Tomēr dzērieni nekad nav pietiekamā daudzumā. Kā parasti, viss notika ar kavēšanos, taču ir teiciens - kas lēni nāk, tas labi nāk. Pa ceļam vēl ilgi gaidītā pietura – veikals Tukumā. Kāpēc Tukumā? Jo uz Kandavu mēs braucām pa garāko apkārtceļu un paši bijām neizpratnē par to ko darām.
Mašīna apstājās stāvlaukumā un satrakotais bars iegāzās lielveikalā, un momentā sāka ārdīties, ceļot nekārtības un apjukumu. Man visu laiku bija bail no apsargiem. Tā vien likās, ka tie tūlīt izvilks stekus un pamatīgi mūs noslānīs. Nezinu, kāpēc viņi to neizdarīja.
Toms ar izvalbītām acīm un Mokas pudeli rokā pienāca un teica, ka taisās dzert tieši šo dzērienu bez uzdzeramā. Tam būtu aizgājusi visa viņa atlikusī nauda. Es automātiski nolamājos un aizvedu viņu pie alkoholisko dzērienu plaukta, no kura mēs paņēmām Hektoru. Tā kā Toms nespēja atrast uzdzeramo, tad es veikalā sameklēju arī Fantastikas kolu un iedevu viņam rokās pusotra litra smago limonādes pudeli.
* * *
Daudziem no mums nav darba, bet mēs daram miljons citu lietu. Es pat īsti nezinu vai mēs gribam strādāt. Brīžiem jā, kad ir neizturama sabiedrības spriedze un kauns no smagi strādājošajiem līdzcilvēkiem. Arī tad, kad gribas ēst un kārtību dzīvē. Tas gan vairāk ir mans skata punkts, citiem ir cita motivācija. Mēs esam pārgudri. Lasām grāmatas, skatamies filmas. Tikai Toms ir kļuvis par sportistu. Mūzika vispār ir dieva vietā. Ir teorijas par prāta, sabiedrības, civilizācijas un visuma pareizām darbības shēmām. Citiem mēs krītam uz nerviem ar gudru diršanu. Bieži izmainām apziņu, kontrolētos apstākļos. Nezinu, kas to mudina darīt. Visticamāk tā ir bēgšana no neciešamās realitātes, vai arī pašiem no sevis. Bet bieži vien tā ir dziļa pašizziņa. Viss mainās, ne uz ko nevar paļauties. Viena ideja, kas liekas loģiska un patiesa, ir absurda jau nākamajā dienā. Mēs varbūt esam X paaudze, kas ar postpadomju kulturālo divdesmitgadu nokavēšanos, ir īstenojusies šajā zemē. Bet varbūt mēs esam Y paaudze.
|
|
|
