| nedaudz par ritmiski melodisko pasaules uztveri. |
[Aug. 6th, 2011|04:37 pm] |
 es nekad neesmu bijis amerikas tuksnesī, taču ir brīži, kad es tur esmu daudz reālāk, nekā vietā ko pašlaik skatu savām acīm.
tas viss ir no filmām, ko bērnībā ēdu kā dienišķo rupjmaizi. ne jau kaut kādas art-house un avangarda mākslas darbus. nē - tieši otrādi - 'american way' spožos pulsārus un kases grāvējus. protams bija arī pāris izņēmumi ar deviņdesmito granža pagrīdes pērlēm, kā arī astoņdesmito jaunatnes jēgas meklējumu izgaismotajām lentām.
taču nekas neataino manu saulaino bērnību un agro jaunību tik precīzi kā B-52's mūzika. man liekas, pirmo reizi viņus dzirdēju Flintstonu filmā, kur viņi jau pieklājīgā vecumā uzstājās viltotos akmenslaikmeta tērpos. (liekas, ka visu dzīvi esmu pavadījis viltotajā amerikānisma pasaulē, kā jau liela daļa 90-to gadu jaunatnes.) šo, un citas filmas, veselām klasēm bērnus veda uz kinoteātriem skatīties mācību stundu laikā. tā neko sev - propogandas ieaudzināšana nesamaitātos prātos... katrā ziņā es to priekšnesumu (vienu dziesmu?) pārdzīvoju kā īstu koncertu, nevis kā ierakstu uz filmas lentas.
tātad par B-52's mūziku. lai arī vēlākos gados viņi kļuva par tādu kā 'novelty act' - teatrālu šovu; priekš cilvēkiem, kas sākotnēji nemācēja spēlēt nevienu instrumentu, šis veikums ir diezgan varens. lai arī pie viņu skaņdarbiem ir piestrādājuši arī slaveni producenti, un lai arī tas viss būtu kaut kāda konspirācija, viņu mūzika nenoliedzami ir daļa no manas pasaules uztveres.
pirmo uzstāšanos reižu video skaidri parāda, ka viņiem piemita (piemīt?) pilnīga pašpaļāvība un uzticība tam, ko viņi dara. lai arī kā tas izskatītos.
to var saukt par pankroku, vai andergraundu, bet es to saucu par dzīvības dzirksti. tas ir tad, kad cilvēks zaudē sevi un mūzika spēlē viņu. protams to visu var pasniegt dažādos veidos, var arī tēlot, bet brīdī, kad tas patiešām laužas ārā, atliek tikai vērot, kā mūzika sakūst ar muskuļiem, ausīm, acīm, zobiem, un mugurkaulu kā stīgu rausta neredzami pirksti. grupu satriec, paceļ un spēlē skaņas ūdenskritums, kas pa uzspridzinātajām slūžām gāžas uz cilvēku ķermeņiem.
vasara nav iedomājama, bez Private Idaho un Dirty Back Road. manā pasaules redzējumā "īsta" mūzika ir aizstāta ar popmūzikas skaņām. varbūt, ka kādreiz vecumdienās klausīšos klasisko komponistu darbus. taču, kas gan tie ir priekš manis? skaistas un romantiskas vēstures izlūzija, vai paša piedzīvots notikums?
un tajos brīžos, kad man ir enerģija kaut ko spēlēt, par iedvesmu kalpo Rikija Vilsona jocīgi tjūnētās ģitāras (ar izņemtām vidējām stīgām) skaņa un minimālistiskās kompozīcijas. jo, kam gan vajag pārspīlēti pārbāztu skaņas paleti, ja var iztikt ar spartiskām nošu iespēlēm un avangardiska skaņojuma rifiem. ideoloģiskas paralēles varētu vilkt ar Sonic Youth, taču viņiem galarezultāts ir pilnīgi savādāks- skaņa ir masīva un piepilda visu ierakstu. arī tas ir noderīgi, taču citās situācijās.
par minimālismu runājot, šo skaņu varu salīdzināt ar pirmo reizi izdzirdētu Led Zeppelin ierakstu - tad man likās: "nolādēts, kas tā ir par mūziku, tur taču nekā nav!! kur ir pārkompresētā overdraiva ģitāra un pārgrieztais vokāls? tur ir tukšumi un pauzes! kur ir skaņa?" taču pēc gada klausīšanās es sapratu, ka tā ir labākā grupa ritmiskās popmūzikas vēsturē.
ja man būtu diktofons un asistente, kas to visu pēc tam pierakstītu, tad es turpinātu, bet man, latviski runājot, ir zb rakstīt. |
|
|
