Te ir kaut kas teikts

Jaunākais

5.11.19 23:37

Šobrīd personības psiholoģijā par motivāciju.

Es vispār galīgi un nemaz negāju studēt psiholoģiju, lai sev palīdzētu, gūtu personiskus izaugsmes ieguvumus, atziņas, kas noderētu utt. Es tiešām gāju, jo interesē un interesē veidot karjeru jomā. Un tad ir mazliet pārsteigums, ka kaut kas noder un atklājas personiski.

Man ir svarīgi sasniegumi. Kā vērtība, kā motivācija. Es tagad to esmu ieraudzījusi un nevaru atredzēt. Tik dīvaini. Bet ja tā padomā... man tiešām ir baigā vēlme būt labākai par citiem un sasniegt lietas un tā. Varbūt ne vienmēr tādas banālās sabiedrībā "sasniegums" saprotamās lietas, bet interesanti, ka jau pētījumos sasniegumu motivācija sievietēm/vīriešiem atšķiras tikai pēc sasniegumu jomas/definīcijas nevis pēc daudzuma. (Atšķirībā, piemēram, no intimitātes motivācijas, kas ir izteiktāka sievietēm.) Man daudz "sasniegt" līdz šim ir cieši saistīts arī ar personisko izaugsmi, kas ir vērtība pati par sevi bet varbūt tā ir tikai mazliet citāda sasniegumu motivācija.

Bet jebkurā gadījumā - interesanti! Tagad man ir vairāk ideju, kā sevi motivēt un kas uz mani darbojas motivējoši.
Tags:

29.10.19 14:17

Šorīt kā parasti vāļājos pa gultu nespējot sevi piespiest sākt dienu. Bet tad es padomāju kaut ko augstskolas sakarā, kā tur ir laidara vārti pavērušies, un ir vēlme iet un darīt un mācīties, un pie šīs domas es biju no gultas ārā momentā. Žēl, ka neskaidra formulējuma doma, labi noderētu afirmācijām.

Un studēt man patīk. Par studijām, gari un neinteresanti... )

Vēl es šodien izdomāju, ka gribu savu dzīvokli. Tas tāds tālejošs skatījums. Tuvākā skatījumā es gribu sev lielisku primāro partneri.
Tags:

10.10.19 20:37

Es esmu slima un drausmīgi sāp galva. Oranža tabletīte Ibuprofēna iedzerta. Un pat slimības lapa paņemta! (Ne vienmēr tā daru.)

Es šodien netieši norādīju, ka esmu laimīga. Nez. Laikam. To es varu teikt ar daudzpunkti ne izsaukuma zīmi. Noteikti neesmu nelaimīga! (Redz! Te gan izsaukuma zīme.) Un vēl esmu mierā ar savu eksistenci šajā pasaulē. Jap, tas gan. Man beidzot ir ok, ka es esmu dzīva un dzīvoju šajā pasaulē. Nav vēlēšanās nedzīvot/nebūt. Pašpārliecinātību arī piemetu klāt kā notikušo mainību. Šodien ir Pasaules garīgās veselības diena. Tad nu pašārējos es arī savā FB, ka terapija ir ok lieta.

Pati gan no terapeita vakar tā kā atvadījos mazliet. Piekāpšu pa kādai reizei pēc zālēm un ja vajadzēs, varēšu jau atgriezties, bet tagad viss, man pietiek. Mazliet pat izbesīja, ka vakar mēģināja vēl mani terapeitēt. Viss, es vairs negribu. Manī nav nekādas pretestības idejai, ka varbūt tā ir izvairīšanās un pretestība terapijai. Varbūt. Es gan jūtos tā, ka viss, man pietiek, man vajag pauzi. "Izsmelta mūsu kontakta enerģija", ja viņam gribas tā to formulēt. Es gribu kādu brīdi padzīvot uz tā, kas ir panākts. Tādu mazliet normālu dzīvi.

Prokrastinācija biši pieaugusi pēdējā nedēļā līdz problemātiskam līmenim, bet šībrīža problemātiskais līmenis ir "izdarīts ir pats minimums nevis pilnīgi viss, kas vajadzīgs" pretstatā agrākajam "viss jau simtreiz nokavēts un es jūtos kā pilnīga izgāšanās, kas nespēj dzīvē neko paveikt, izmisums, izmisums, izmisums". Piemēram. Tik... normāli tagad. Mazliet jāsaņemas, bet ir sajūta, ka es to varu izdarīt, nav tā izmisuma, ka gribu darīt un nespēju. Pārbaudījums būs zinātniskā eseja, kas jāuzraksta dēļ kavēta semināra. Mērķtiecīga rakstīšana man visvairāk sit pa nerviem.

Vēl prieciņš tas, ka atradās pazaudētās atzīmes no iepriekšējās augstskolas. Man izkritīs tas viens paralēlais kurss ar pirmkursniekiem. Kritiskā domāšana gan ar viņiem vēl ir, cerams izdosies sarunāt kaut ko ar pasniedzēju, jo otrajā semestra pusē pilnībā sakrīt ar pētījuma metodēm, un to es turu par svarīgāku tematu, it īpaši, jo mazāk zināmu.
Powered by Sviesta Ciba