| Latīņamerikāņu maģiskais reālisms. | 27. Aug 2006 @ 19:59 |
|---|
|
Iegadījās iegādāties Kortesāra "Stāstus". Kā jau tas nereti gadās latviešu valodā iznākošajām grāmatām, tā ir kompilācija no daudziem dažādos gados iznākušiem krājumiem, pēc atlasīti kādas nezināmas providences gaumes. Līdzīgi bija ar Borhesu. Pirmais iznāca apkopojums, skaisti ievākots iekš Bosha ilustrācijām, kuras ar savu tumsnējumu un blīvumu patīkami pieskaņojās stāstiem. Pēc tam izdeva mazu grāmatiņu ar vienu no atsevišķajiem krājumiem, es pat neatceros vai tas bija "Alefs", vai "Izdomājumi", kas atstāja pat ļoti nekādu iespaidu.
Kā jau tas bija sagaidāms, man tie visi ļoti, ļoti patīk. (Esmu izlasījusi aptuveni 1/3 daļu). Varbūt vajadzētu mēģināt atrast arī "Klasīšu spēli", ko lai gan lasīju visai apzinīgā vecumā, tā arī nepabeidzu.
Tātad: Kas man tieši patīk Kortasārā un latīņamerikāņu maģiskajā reālismā vispār? Iesākumam - tur nekas nav skaidri pateikts. Ja mēs atļaujamies ieviest duālu un striktu dalījumu, (ziedaugu elfa tēls manā galvā kliedz par šādu netaisnību), kura galvenais kritērijs ir vienkāršs, viegli uztverams sižets ar skaidru morāli un vēstījumu, kuram pretī stājas kišmiš ar rozīnēm, tad Kortasārs viennozīmīgi pieder pie pēdējiem.
Otrkārt, viņam piemīt latīņamerikāņu literatūrai raksturīgā neverība pret objektīvo realitāti, kā visai garlaicīgu un nenopietnu kritēriju savas fantāzijas ierobežošanai. "Fantāzija" ir vārds vietā, jo tieši Borhesa darbos (un tagad jau arī Kortasāra) esmu saskatījusi kaut ko nenosaucamu, kas liek tiem zināmā mērā tiekties pie manu draugu lokā cienītās klasiskās fantazī, vienlaikus izvairoties no kanoniem. Tas protams ir apstrīdami, jo šie elementi būtu tikpat lielā mērā apzīmogojami ar "mistikas" izkārtni.
Treškārt, (uz to norādīja mana kādrreizējā kultūras vēstures skolotāja, kurai ir bijusi tā neapšaubāmā laime tulkot dažus Borhesa stāstus latviešu valodā), latīņamerikāņu stāstiem piemīt gandrīz neticams vieglums. Man to gribētos skaidrot ar šiem darbiem raksturīgo neizsakāmi vienaldzīgo attieksmi pret laika plūdumu. Gadi aizrit kā dienas, paliek tikai dēmoni, tādi kā mīlestība un skumjas. Tas manāms gan populārajos Markesa "100 vientulības gados", gan arī mazajā Borhesa stāstā "Alefs", kur "liriskais es" katru gadu savas mīļotās sievietes dzimšanas (vai nāves, neatceros) dienā iet ciemos pie tās ģimenes, ar katru gadu palikdams mazliet ilgāk. Un pats stāsts pat nav par to.
Ceturtkārt, stāsti ir ļoti īsi, un lasītājs kopainu ierauga tikai pēdējā lapaspusē (kas parasti ir otrā vai trešā, dažkārt - piektā). Ja stāsts ir garāks, tad noteikti tam ir sava kosmogonija.
Lasīšana vairāk līdzinās detektīvam vai maģiskās 3D acs aplūkošanai, vai sajūtai kad nogurušās acīs no sākuma viss ir izplūdis un tikai palēnām viss nofokusējas.
Klausieties priežu balsīs, kad nav vēja.Esmu:  calm |
| Marsels Prusts. | 7. Aug 2006 @ 19:45 |
|---|
|
Tā kā mana ciba ir pliekana, es varētu turpmāk rakstīt tikai par absolūti piparotām un ekstrēmām lietām, lai izpatiktu cienījamajai publikai.
Diemžēl man ir pilnīgi vienalga. Mana ciba ir domāta galvenokārt man. Un tiem dažiem cilvēkiem, kuriem es teiktu to, ko rakstu savā cibā, ja viņi man uzdotu piemērotus jautājumus. Vai es citiem atbildētu kaut ko citu? Visticamākais, ka jā, jo uzskatu savu viedokli brīžiem par pārāk sarežģītu, brīžiem - pārāk uzmācīgu, vai vienkārši garlaicīgu, lai ar to aplaimotu citus cilvēkus.
Tātad - par Marselu Prustu. Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, ko brīžiem šķiet nedaudz nepieklājīgi teikt, jo neesmu spējusi izlasīt visas viņa grāmatas, kas ir manā rīcībā, labi apzinoties, ka vainā ir manī, nevis grāmatās. Viņa vārds ir simbols sarežģītai, grūti izprotamai un intelektuālai literatūrai un kā tāds ir manīts dažos sevišķi draņķīgos latviešu seriālos. (Tas bija "Tumsas puķe", kārtējais šedevrs iz Monikas Zīles pelavu apcirkņa. Tur kāda "intelektuālā" sieviete, kas bija pretstatīta mīļotajam "neintelektuālajam" vīrietim teica: "Es saprotu, ka Prusts ar savu sievišķīgo attieksmi un bezgalīgo rakšanos detaļās...")
Prusts neapšaubāmi ir klasika, kas atbaida to no daudzu potenciālo cienītāju iepazīšanas. Prusts ir arī grūti lasāms un daudziem pilnīgi neapšaubāmi garlaicīgs. Kas tad padara to tik īpašu?
Tāpat kā mūziku, Prustu nevar atstāstīt. Monty Python reizi paironizēja par All England Summarize Prust Contest, un taisnība viņiem bija. Izmantojot kādu citātu - "Prustam svarīgāka ir attieksme pret notikumiem, nekā paši notikumiem". Tomēr iekš "Zudušo laiku meklējot" ir atrodama tik smalka un pilnīga cilvēku un to visdažādāko kaislību izpratne, ka lasot es atpazīstu gan sievietes, kas ienīst sava dzimuma māsas, gan rūdītos pavedējus, lai arī mūs no Prusta šķir gadsimts.
Prusta piedāvātajā pasaulē neapšaubāmi valda skaistums. Nevēloties iedziļināties iemeslos, gribas cerēt, ka tas izriet nevis no laikmeta, bet no paša Prusta (frāze, kas var šķist pliekana, bet kļūst gaužām saprotama, zinot gadsimtu mijas pasauli ar tituliem, ballēm, ceļojumiem un baznīcām) un varbūt arī mūsdienās ir iespējams skatīties ar Prusta acīm, saredzot graciozitāti un daili modernajā arhitektūrā un mīlestībā.
Skaists ir stāsts par Svana un izbijušās kurtizānes Odetas mīlestību. Un tur nav nekā no kamēliju dāmām vai satīnām. Tas ir skaists kaislību protokols par visam vienkāršu fabulu - no sākuma viņa mīl viņu, bet viņam viņu nevajag, taču viņš ļaujas, jo prot saskatīt skaistumu arī bez mīlestības. Laiks aizrit un viņai viņu vairs nevajag, toties Svans apjauš, ka ir kaislīgi un bezcerīgi iemīlējies, taču tagad Odetu pie viņa saista vien attāla kaisles atblāzma, viņa nauda un iespējams arī pieradums, taču nevis tā kaislīgā mīlestība, kas sākumā.
Tālāk vēl neesmu paspējusi izlasīt. Gan jau mēs redzēsim, kas būs tālāk.
Ja kādu tas interesē, augstāk minētais stāsts ir izklāstīts "Zudušo laiku meklējot", pirmās grāmatas otrajā daļā.
Pārlasot šo visu, saprotu, ka neesmu pratusi radīt iespaidu par Prusta pasauli, pat ne tās vārgu atspulgu. Maniem tekstu vienīgais iemesls ir mēģināt kādu ieinteresēt, tāpēc es laipni lūdzu visus nespriest par apskatāmo tematu (visai nievājošs apzīmējums Prusta literatūrai) pēc maniem neveiklajiem izteikumiem.
|
|
|