Personības frizika | 23. Feb 2009 @ 23:59 |
---|
Problēma: Labs cilvēks dara daudz laba citiem. Darīt citiem labu nozīmē ieguldīt zināmas pūles, vai paciest noteiktas neērtības. Paciešot neērtības un nopūloties cilvēks paliek mazāk laimīgs. Līdz ar to ar statistisku precizitāti var teikt, ka labs cilvēks = ne pārāk laimigs cilvēks. Un patiešām - sabiedrības morāle jau izsenis izceļ cietējus, piešķirot literāru spīdumu lietām, kuras pēc būtības neviens saprātīgs cilvēks nevēlētos piedzīvot.
Jautājums: Vai apziņa par būšanu sociāli pozitīvi novērtētam pat ne tik daudz sabiedrības, cik savās acīs, atsver enerģijas patēriņu un komforta kritumu, kas rodas darot labus darbus?
Uzdevums: Atrodiet kļūdu augstāk aprakstītajā spriedumā! |
|
From: | virus |
Date: |
24. Februāris 2009 - 07:24 |
|
|
|
(Link) |
|
Kļūdas ir un nav. Vairums cilvēku tomēr ir vismaz emocionāli racionāli. Tb viņi cenšas maksimizēt pozitīvās emocijas. Un ja nu kādam sagādā mazohistisku prieku vienmēr palīdzēt citiem uz sava rēķina, tad acīmredzot, šis prieks ir lielāks par izjusto komforta kritumu un pieliktajiem pūliņiem.
And I do not respect people who suffer, I respect people who get something done. I could feel pitty for the former though.
Kļūda ir tur, ka šajā uzstādījumā tiek pilnībā ignorēta iespēja, ka citiem laba darīšana var rezultēties tajā, ka citi dara labu tev.
tas ir viens otrs - cilvēks, kurš dara labu, mēdz to uztvert par pašsaprotamu un viņš no tā necieš, drīzāk brīnās pēc tam, par ko viņam tā saka paldies Līdz ar to nevar apgalvot, ka labs=nelaimīgs
|
|