Tā kā mana ciba ir pliekana, es varētu turpmāk rakstīt tikai par absolūti piparotām un ekstrēmām lietām, lai izpatiktu cienījamajai publikai.
Diemžēl man ir pilnīgi vienalga. Mana ciba ir domāta galvenokārt man. Un tiem dažiem cilvēkiem, kuriem es teiktu to, ko rakstu savā cibā, ja viņi man uzdotu piemērotus jautājumus. Vai es citiem atbildētu kaut ko citu? Visticamākais, ka jā, jo uzskatu savu viedokli brīžiem par pārāk sarežģītu, brīžiem - pārāk uzmācīgu, vai vienkārši garlaicīgu, lai ar to aplaimotu citus cilvēkus.
Tātad - par Marselu Prustu. Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem, ko brīžiem šķiet nedaudz nepieklājīgi teikt, jo neesmu spējusi izlasīt visas viņa grāmatas, kas ir manā rīcībā, labi apzinoties, ka vainā ir manī, nevis grāmatās. Viņa vārds ir simbols sarežģītai, grūti izprotamai un intelektuālai literatūrai un kā tāds ir manīts dažos sevišķi draņķīgos latviešu seriālos. (Tas bija "Tumsas puķe", kārtējais šedevrs iz Monikas Zīles pelavu apcirkņa. Tur kāda "intelektuālā" sieviete, kas bija pretstatīta mīļotajam "neintelektuālajam" vīrietim teica: "Es saprotu, ka Prusts ar savu sievišķīgo attieksmi un bezgalīgo rakšanos detaļās...")
Prusts neapšaubāmi ir klasika, kas atbaida to no daudzu potenciālo cienītāju iepazīšanas. Prusts ir arī grūti lasāms un daudziem pilnīgi neapšaubāmi garlaicīgs. Kas tad padara to tik īpašu?
Tāpat kā mūziku, Prustu nevar atstāstīt. Monty Python reizi paironizēja par All England Summarize Prust Contest, un taisnība viņiem bija. Izmantojot kādu citātu - "Prustam svarīgāka ir attieksme pret notikumiem, nekā paši notikumiem". Tomēr iekš "Zudušo laiku meklējot" ir atrodama tik smalka un pilnīga cilvēku un to visdažādāko kaislību izpratne, ka lasot es atpazīstu gan sievietes, kas ienīst sava dzimuma māsas, gan rūdītos pavedējus, lai arī mūs no Prusta šķir gadsimts.
Prusta piedāvātajā pasaulē neapšaubāmi valda skaistums. Nevēloties iedziļināties iemeslos, gribas cerēt, ka tas izriet nevis no laikmeta, bet no paša Prusta (frāze, kas var šķist pliekana, bet kļūst gaužām saprotama, zinot gadsimtu mijas pasauli ar tituliem, ballēm, ceļojumiem un baznīcām) un varbūt arī mūsdienās ir iespējams skatīties ar Prusta acīm, saredzot graciozitāti un daili modernajā arhitektūrā un mīlestībā.
Skaists ir stāsts par Svana un izbijušās kurtizānes Odetas mīlestību. Un tur nav nekā no kamēliju dāmām vai satīnām. Tas ir skaists kaislību protokols par visam vienkāršu fabulu - no sākuma viņa mīl viņu, bet viņam viņu nevajag, taču viņš ļaujas, jo prot saskatīt skaistumu arī bez mīlestības. Laiks aizrit un viņai viņu vairs nevajag, toties Svans apjauš, ka ir kaislīgi un bezcerīgi iemīlējies, taču tagad Odetu pie viņa saista vien attāla kaisles atblāzma, viņa nauda un iespējams arī pieradums, taču nevis tā kaislīgā mīlestība, kas sākumā.
Tālāk vēl neesmu paspējusi izlasīt. Gan jau mēs redzēsim, kas būs tālāk.
Ja kādu tas interesē, augstāk minētais stāsts ir izklāstīts "Zudušo laiku meklējot", pirmās grāmatas otrajā daļā.
Pārlasot šo visu, saprotu, ka neesmu pratusi radīt iespaidu par Prusta pasauli, pat ne tās vārgu atspulgu. Maniem tekstu vienīgais iemesls ir mēģināt kādu ieinteresēt, tāpēc es laipni lūdzu visus nespriest par apskatāmo tematu (visai nievājošs apzīmējums Prusta literatūrai) pēc maniem neveiklajiem izteikumiem.
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
