|
Man šķiet, ka esmu atradusi savu varoni. Te nu viņš IR.
Kāpēc? Nolēmusi beidzot darīt kaut ko strauji tuvojošās sesijas vārdā ielūkojos viņa fizikas lekcijās. Kāpēc tās ir tik īpašas? Kas tādam vidusmēra pilsonim nāk galvā iedomājoties vārdu "fizika"? Protams, ka kaut kas a) garlaicīgs b) ne pārāk saprotams c) tehnisks, utt. Šim stereotipam seko lielākā daļa latviešu autoru mācību grāmatu. Halidejs bija milzīgs solis uz priekšu - lasot to, es sāku saprast, ko es īsti lasu. Bet Feinmans ir citādāks. Viņa fizika ir kā romāns, kā tie stāsti, kas parasti ir domāti nefiziķiem un publicēti populārzinātniskos žurnālos. Tomēr tā ir tā pati fizika, kas man ir jāmācās. Tā ir fizika, kas ir saprotama, loģiska un vienkārša.
Un vēl - man šķiet, ka es izpratu harmoniska oscilatora vienādojumu.
d^2x/dt^2 = -w^2*x
Ja jūs labi uzvedīsities, izstāstīšu, ko tas nozīmē.
|