|
Iegadījās iegādāties Kortesāra "Stāstus". Kā jau tas nereti gadās latviešu valodā iznākošajām grāmatām, tā ir kompilācija no daudziem dažādos gados iznākušiem krājumiem, pēc atlasīti kādas nezināmas providences gaumes. Līdzīgi bija ar Borhesu. Pirmais iznāca apkopojums, skaisti ievākots iekš Bosha ilustrācijām, kuras ar savu tumsnējumu un blīvumu patīkami pieskaņojās stāstiem. Pēc tam izdeva mazu grāmatiņu ar vienu no atsevišķajiem krājumiem, es pat neatceros vai tas bija "Alefs", vai "Izdomājumi", kas atstāja pat ļoti nekādu iespaidu.
Kā jau tas bija sagaidāms, man tie visi ļoti, ļoti patīk. (Esmu izlasījusi aptuveni 1/3 daļu). Varbūt vajadzētu mēģināt atrast arī "Klasīšu spēli", ko lai gan lasīju visai apzinīgā vecumā, tā arī nepabeidzu.
Tātad: Kas man tieši patīk Kortasārā un latīņamerikāņu maģiskajā reālismā vispār? Iesākumam - tur nekas nav skaidri pateikts. Ja mēs atļaujamies ieviest duālu un striktu dalījumu, (ziedaugu elfa tēls manā galvā kliedz par šādu netaisnību), kura galvenais kritērijs ir vienkāršs, viegli uztverams sižets ar skaidru morāli un vēstījumu, kuram pretī stājas kišmiš ar rozīnēm, tad Kortasārs viennozīmīgi pieder pie pēdējiem.
Otrkārt, viņam piemīt latīņamerikāņu literatūrai raksturīgā neverība pret objektīvo realitāti, kā visai garlaicīgu un nenopietnu kritēriju savas fantāzijas ierobežošanai. "Fantāzija" ir vārds vietā, jo tieši Borhesa darbos (un tagad jau arī Kortasāra) esmu saskatījusi kaut ko nenosaucamu, kas liek tiem zināmā mērā tiekties pie manu draugu lokā cienītās klasiskās fantazī, vienlaikus izvairoties no kanoniem. Tas protams ir apstrīdami, jo šie elementi būtu tikpat lielā mērā apzīmogojami ar "mistikas" izkārtni.
Treškārt, (uz to norādīja mana kādrreizējā kultūras vēstures skolotāja, kurai ir bijusi tā neapšaubāmā laime tulkot dažus Borhesa stāstus latviešu valodā), latīņamerikāņu stāstiem piemīt gandrīz neticams vieglums. Man to gribētos skaidrot ar šiem darbiem raksturīgo neizsakāmi vienaldzīgo attieksmi pret laika plūdumu. Gadi aizrit kā dienas, paliek tikai dēmoni, tādi kā mīlestība un skumjas. Tas manāms gan populārajos Markesa "100 vientulības gados", gan arī mazajā Borhesa stāstā "Alefs", kur "liriskais es" katru gadu savas mīļotās sievietes dzimšanas (vai nāves, neatceros) dienā iet ciemos pie tās ģimenes, ar katru gadu palikdams mazliet ilgāk. Un pats stāsts pat nav par to.
Ceturtkārt, stāsti ir ļoti īsi, un lasītājs kopainu ierauga tikai pēdējā lapaspusē (kas parasti ir otrā vai trešā, dažkārt - piektā). Ja stāsts ir garāks, tad noteikti tam ir sava kosmogonija.
Lasīšana vairāk līdzinās detektīvam vai maģiskās 3D acs aplūkošanai, vai sajūtai kad nogurušās acīs no sākuma viss ir izplūdis un tikai palēnām viss nofokusējas.
Klausieties priežu balsīs, kad nav vēja.Esmu:  calm |