... skatos uz Viņu bildē ... tāda nereāla sajūta ... nesaslēdzas "toreiz" un "tagad" ... it kā mīlestības vairs nav, tomēr joprojām kaut kāda rekacija sirdsdarbībā un elpošanā notiek. Viļņojas.
Tas kādreiz pāries?

Vienmēr ... VIENMĒR, kad esmu lidostā, ieeju taxfree veikalā un uz aplikatora uzsmidzinu Hugo Boss Energise vīriešu smaržas un ielieku to kabatā. Ļoti patīk. Un tad ik pa brīdim šīs smaržas uzvirmo. Tajās ir miljoniem atmiņu, emociju un sajūtu. Šoreiz ieliku to somā. Somā bija arī aktuāli lasāmā grāmatiņa - Fifty shades of Gray.
Vakarvakarā, kad atgriezos mājās, ierāpos gultā, paņēmu pirms miega palasīt. Grāmatas lapas piesūkušās ar smaržām. Man šī grāmata daudz vairāk ir kā atmiņu katalizators, nevis kā izzināšana. Protams, ne tieši par tur aprakstītajiem notikumiem, bet sajūtām gan. Par vēlmi "savaldīt" nesavaldāmo. Par vēlmi pakļauties. Par vēlmi pilnībā atdoties. Par savu robežu apzināšanos. Par pirmo mīlēšanos vannā, par galvu reibinošiem un elpu aizraujošiem orgasmiem, par teju nereāliem un neticamiem notikumiem.
Mani šo grāmatu lasot nepārņem mulsinoša "vai tad dzīvē tā notiek" sajūta, mani pārņem vēlme uzrakstīt "zini kā man bija!?" sajūta.
Un tas viss kopā ar šīm smaržām - sireāli.
Grāmatu naktī atstāju zem spilvena. Tik ilgs laiks pagājis, kopš pēdējo reizi pamodos ar šo smaržu savā gultā. Toreiz tas bija pa īstam, no Viņa ...
Tās bija Viņa smaržas ...

Reizēm man šķiet, ka man ir šizofrēnija un es to visu esmu izdomājusi.
Viņš kādreiz domā par mani?!

Visu rītu velk uz asarām.
Tas bija īstais no numuriem. Ziniet kāds ir muļķes mierinājums - Viņam vairs nav neviens no šiem numuriem. Viņa jaunā dzīve ar jaunu numuru, lai pagātne netraucē!
Vispār jau tas būtu saprātīgi. Man arī tā vajadzētu.

Sapnī Viņš. Tuvu, tuvu blakus.
Skūpsti, pieskārieni, sarunas.
Kaislības.
Kā toreiz.

Ar prātu saprotu, ka NEVAJAG, ka jālaiž vaļā ... bet nekāds saprāts jau nespēj ietekmēt un apslāpēt to, kā jūtos ... to, kas liek nakts vidū sēdēt uz kāpnītēm ar cigareti rokās kaut kur pilsētā un drebošām rokām ar asarām acīs sūtīt ziņu, pēc vairāk ka diviem gadiem un miljons solījumiem sev to vairs nekad nedarīt!
Un nekāds saprāts nespēj likt negaidīt atbildi un būt pateicīgai, ka Viņam ar mani klusums.
Vienā naktī iekritu tajā visā atpakaļ. Krītu.

Es neticu sakritībām. Es ticu liktenim.
Mēs izgājām no krodziņa tieši tajā laikā un ne citā. Mīņājāmies un apskāvāmies. Es braucu ar vello lēnām, te ātri lai paspētu pāri pie zaļā vai pat pāršmaucu pie sarkanā, ja nebija mašīnu. Es gribēju braukt pa vello celiņu, bet nogriezos uz Brīvības ielas.
Vēlā vakarā, tukšā pilsētā, meitene uz vellosipēda un Viņš krustojumā.
To, ka tas ir Viņš apjautu garām braucot. Sabremzējos, gribēju saukt vārdā, atvēru muti, bet skaņa vienkārši nenāca laukā. Klusums. Man šķiet Viņš mani pamanīja. Neatpazina?! Un tad Viņš pārsteidzās ielai pāri un pazuda kādā namā. Piecas skundes vēlāk/ātrāk, un šī ne-satikšanās nebūtu notikusi. Apstājos. Rokas un kājas dreb. Sirds dauzās kā negura. Paņemu telefonu un skatos uz to. "Nezvanīt un necelt!", bet es zinu kas slēpjas zem šī brīdinājuma. Viņš!
Nokliku vello un aizpīpēju. Nevarēju pabraukt tālāk. Man vajadzēja norimties. Telefons. Man ir divi viņa numuri, nezinu kurš īstais un kurš toreiz bija tikai pagaidu. Aij, lai lemj liktenis - izvēlos vienu un nosūtu ziņu. Veiksmes vēlējumu.
Klusums. Un es nezinu vai tāpēc, ka tas nepareizais numurs vai tāpēc, ka Viņam ar mani tagad klusums. Un es nezinu vai Vinš joprojām lasa manu dienasgrāmatu.
Nevaru atrast telefona lādētāju, lai ieslēgtu veco telefonu un noskaidrotu ...
Šī būs gara nakts!


p.s. kura no meitenēm atvadoties teica, ka šis varētu būt lielisks filmas sākums?! Kurai es atbildēju "un tur aizbrauc meitene naksnīgā pilsētā ..."?

Šķiltavu klikšķi klusā tumsā.
Vēsma, no atvērta loga iezogas matos. Tā sev līdzi atnes tik pazīstamu cigarešu smaržu.
Dziļi ievelku krūtīs piesātināto gaisu. Pāri ķermenim pārskrien vieglas trīsas.
Pēkšņi man šķiet, ka Viņš ir tepat tuvu, tuvu blakus. Tumsā.
Aizturu elpu, lai mazliet noturētu sevī šo sajūtu.
Pieķeru sevi pie domas - man Tevis reizēm pietrūkst!
Izelpa.


Es nezinu, vai tas notika pa īstam vai tikai manā iztēlē ... bet tas noteikti notika ...

Man ir vairākas reibuma pakāpes.
Sākot ar vieglu atslābumu, jautru ķiķināšanu, neķītru flirtēšanu un beidzot ar man vairs nelejiet, viiii karuseļi un laikam vajadzētu pagulēt, pakāpēm.
Bet tur, kaut kur pa vidu vienmēr ir viena, nemainīga, zīmīga un par sevi atgādinoša - man tik ļoti gribas Viņam aizsūtīt "man tevis joprojām pietrūkst" sīkziņu, reibuma pakāpe!
Šobrīd esmu šajā pakāpē. Ātri jāiedzer vēl, lai pāriet ... lai tieku nākamajā levelī ...

Jau kādu brīdi manī ir tāda trauksmaina priekšnojauta, ka kaut kad drīzumā es Viņu nejauši satikšu - saskriesimies uz ielas, parkā, kafejnīcā, teātrī, lielveikalā vai pazemas autostāvvietā.
Un šīs sajūtas spiesta, negribot un neapzināti, es domās izspēlēju šīs neprognozējamās un nejaušās tikšanās scenārijus!
Senāk es ticēju šīm priekšnojautām. Zināju, ka tas nav bez pamata, bet no mūsu savstarpējas enerģijas.
Tagad nezinu. Es pati sevi vairs nepazīstu, neuzticos savām sajūtām.
Nomokos. Arī sapņos.

Es tik sen nebiju par Viņu domājusi, kur nu vēl ar kādu par Viņu runājusi. Savādi. Pat mazliet svešāda sajūta.
Es esmu tikusi tam pāri. Mīlestībai. Bet tā joprojām ir manī. Tikai domas par Viņu vairs nesāp.
Es esmu teju pārliecināta, ka (sa)jūtas par Viņu vienmēr būs manī.
Kāda gan un kas es būtu, ja Viņa nebūtu bijis?
Es negribu to zināt!

Labi, ka no rīta iedzēru antidepresantus. Tagad man ir gandrīz vienalga.

Lai arī katru reizi Viņš izskatās savādāk, runā dīvainības, uzvedas nepavisam nekā Viņš, es tomēr zinu pavisam droši - tas ir Viņš.
Pēdējā laikā pārāk bieži manos sapņos.

Bija tāds periods, kad es nevarēju paraudāt.
Gribējās un pat vajadzēja, bet nevarēju. Kā rūgts kamols iestrēdzis kaklā un augstāk nekāpa. Mokoši - katra neizraudātā asara pārvērtās par smagu akmeni un nogulsnējās sirds rajonā.
Līdz Liepājas brauciena histērijas lēkmei, kad viss kas sakrājies atbrīvojās. Tagad es esmu kļuvusi par pinkšķuli. Raudu vietā un nevietā. Laikā un nelaikā. Par visu. Klausos dziesmiņu - raudu. Redzu kā mazs ķipars uz ielas noziedo naudiņu ubagam - raudu. Lasu grāmatiņu - raudu. Iedomājos par Viņu - raudu.
Raudu un raudu un raudu.

Divi vakari Kroders. Divi vakari Šekspīrs. Hamlets. Karalis Līrs.
Smagi. Man šķiet es esmu nogurusi. No emocijām. No enerģijas apmaiņas ar skatuvi.
Mājupceļā aizdomājos - kas joprjām ir tas, kas mani notur teātrī? Pats teātris? Mīlestība uz teātri? Uz kultūtu? Emocionālais piepildījums, ko tur saņemu?
Vai tomēr tā ir iedomāta saikne ar Viņu? Ja es aizietu no teātra, tad viss tiešām būtu beidzies. Pavisam.
Nē! Viss ir beidzies. Sen.
Ir tikai teātris.

[cenzēts] ... tiko aš' ar sirdi aizgāju!
Zvans pie durvīm. Domofona ekrānā vīrietis. 98% kā Viņš. Veras durvis, nāk iekšā. 98% kā Viņš. Viss - augums, mati, koferītis, apģērbs.
Tas nav Viņš.

Viņš, ko - pat klātneesošs tagad mani emocionāli vajās?
Man tam nav resursu. Man to nevajag. Tikai ne tagad.

Nevaru norimties.
Trauksme.

... bet es Viņu vairs nemīlu!

Šonakt sapnī nošāvu divus cilvēkus. Aukstasenīgi un bez žēlastības. Un man tas patika.
Viņi apgalvoja, ka Viņš mani nekad neesot mīlējis.
Muļķības. Es zinu, ka mīlēja.

Redzēju Viņu sapnī!
Viņš man vairs nepieskaras. Nesarunājas.
Viss beidzies. Arī sapņos.

Viņš bija tas, kas mani "uzsēdināja uz teātra adatas"!
Viņa vairs manā dzīvē nav. Teātris jorprojām ir.
Viņu es mīlu ar katru dienu arvien mazāk. No teātra es katru reizi gūstu arvien lielāku baudu.
Teātrī es joprojām jūtos kā Viņa Klemāns.
Kā viņa mīļākā.

Un vai man tagad kaut kas būtu jāsaka?!
Jāmeklē atbildes par savām TĀ brīža un ŠĀ brīža sajūtām?!
NĒ!

Kad es no rīta pamodīšos un pirmā doma vairs nebūs par Tevi, tad viss būs beidzies.
Bet ne tagad, vēl ne...

Nu nepatīk man svešu vīreļu uzmanības apliecinājumi. Nepatīk.
Pēc izrādes aizbēgu no teātra (bija savi iemesli, par kuriem kaut kad pēcāk vai arī nekad).
Domāju mierīgi pamalkošu savu "atvadu no Liepājas" šampiņu citur ... bladākš svešais klātu pie mana gladiņa ar visādiem jēliem komplimentiem.
Ne es tos gribu dzirdēt, ne simtu gadu man tie vajadzīgi.
Aizbēgu vēlreiz.

* * *

Šovakar bēgamais vakars, arī uz sms neatbildu. Pieņamsim, ka nedzirdu, vai ka telefons aizmirsies viesnīcā.

* * *

Esmu sailgojusies pēc bērņuka un pēc mājām.

* * *

Nepārvarama nostaļģija.
Diez kurā nummuriņā Viņš palika šai viesnīcā?

Šonakt Viņš man uz ielas pagāja garām. Kā tukšai vietai. Nepazina.
Bet es tur paliku stāvot savā oranži-rūtotajā džemperītī raudam.
Sapnī.

... pašapmierinoties* man vairums domu un fantāziju ir par un ap Viņu. Jā un citreiz arī mīlējoties ar citiem vīriešiem es domāju par Viņu.
Tiem citiem vīriešiem, tas laikam nav nekāds kompliments. Viņam gan.


( * )

ups ... pēkšņi sagribēju ar Viņu nokniebties ... jāiedzer aveņu tēja ar medu - moš pāries!

Ir kaut kā nenoformulējami kaifīgi atnākt mājās pēc garas darba dienas - un uz galda ieraudzīt vakarnakts pusizdzertās glāzes, Viņa cigarešu izsmēķus pelnu traukā, nesaklātu gultu ... Apgulties - no palagiem ieelpot Viņa smaržu...
... un tajā brīdī TĀ īpašā nakts sajūta uz brīdi atgriežas ...
... ļauties nedaudz sajukt prātā ...

nespēju noķert, noformulēt un vārdos ielikt šī rīta sajūtu ...

"no u nas tolko takije noti, kakije u nas jestj..."

lai pateiktu Viņam "JĀ!" man bija vajadzīgas tieši 3 sekundes ...

"Man ir tā, it kā es būtu zaudējusi roku, kas man ilgi sāpēja. Tagad roka ir amputēta un vairs nesāp, taču nav vairs arī rokas."

(c) Pati ar savu vēju 'Nodevība' by Regīna Ezera

Šovakar manas sajūtas mani pievīla. Dvēseles vibrācijas, patīkamā smeldze pakrūtē un steidzīgie sirds puksti man meloja, ka Viņš domā par mani. Ka Viņš teju-teju atsūtīs ziņu, ja ne gluži Kā dzīvojas manai mīlestībai? ... tad vismaz Kā klājas Klemans?
un es būtu atbildējusi Atnāc ciemos. Parunāties.

nakts jau vēl nav beigusies ...

Viņš reiz man teica: "Piedod, bet es vienmēr nedaudz priecājos, ka redzu, kad tev atkal neizdodas izveidot attiecības."
Nu ko, Mīļais - priecājies!!!
No vakrdienas Rīgai atkal ir par vienu krustojumu vairāk, kur divi cilvēki vispirms klieguši viens uz otru un tad aizgājuši katrs uz savu pusi. Lai gan, iespējams, būtu gribējuši tālāk iet kopā, tikai katram vien sev zinām iemeslu dēļ, nebija gatavi panākt viens otram solīti pretī.
Nē mīļa frendliste, nebaidies - nebūs te raudulīgi-gaudulīgo ierakstu sērija a'la mani neviens nemīl, aij aij aij ... Jā, šobrīd riju asaras (īstas, starpcitu) un mēģinu izlikties, ka man ir vienalga. Šādos brīžos vienmēr gribas, lai būtu nedaudz vairāk vienalga. Bet nav - un nedaudz priecājos, ka nav vienlaga, priecājos, ka manī ir šī nodevīgā spēja just. Varētu jau to noslīcināt alkoholā, izdrāst no sevis ar svešiem locekļiem, no rītiem izvemt kopā ar naktī rītu pretīgu spermu. Bet nē - tas man šobrīd nav vajadzīgs.
Es nemelotu, ja teiktu, ka šobrīd mani vajag vienīgi samīļot un lai blakus būtu spēcīga, uzticama roka pie kuras cieši turēties. Un tomēr daudz vairāk man gribas būt vienai visā pasaulē ...

Mēs varam ar prātu iedarboties uz sevi... apspiest visas pasaules vēlmes, ilgas, bet kaislība tik un tā dzīvo. Ja tu vēlies - tu vari censties izdabāt citu egoismam. Bet kaislība ir pilnīgi neatkarīga spēle. Un, kad mēs ar to esam pārņemti, tad arī rodas sajūta, ka dzīvojam. Kaislība un mīlestība nekad nav un nevar būt harmoniska cilvēkam. Katrā ziņā man ne viena, ne otra nekādu harmoniju, gandarījumu, baudu nesniedz. Tas vienkārši ir skaisti un... sāpīgi...

man tevis reizēm tā pietrūkst ...

Jau vairāk kā divus mēnešus nebiju Viņu satikusi, nebijām komunicējuši - biju jau varbūt ja ne-samierinājusies, tad nomierinājusies gan. Sākusi lēnām, bet patstāvīgi elpot bez Viņa. Tagad, kad esmu sākusi aptvert, ka bez Viņa ir arī citi vīrieši, sākusi ļaut tiem man tuvoties. Nu tieši tagad vajadzēja tā uz ielas, nejauši saskrieties?! Rokas dreb. Viņš apvaicājas, kā man klājas, kā ar puišiem, izteica komplimentus, ka labi izskatos.
Joprojām nav vienalga. diemžēl.

saņēmu īsziņu. no bankas - naudiņa ienākusies kontā. bet nauda mani nedara laimīgu, daudz priecīgāka būtu, ja tā būtu īsziņa no Viņa.

īsi par to "laiks visu dziedē".
Jā - dziedē gan! Tikai ko? Pagājis teju pusotrs mēnesis, kopš "mums viss ir beidzies" un vienīgais, kas ir sadzijis, tās ir dusmas un tā spītība a'la man tevi vairs nevajag.
Šis man ir ļoti bīstams laiks, tieši attiecībā uz Viņu - esmu nomierinājusies un gandrīz par 100% pārliecināta, ka pie pirmās izdevības atkal mestos visā tajā ārprātā, un neko tur nevarētu izdarīt, jo nekāds veselais saprāts jau nelīdz.
Šķiet, būs vajadzīgi simts šādi laiki, lai sadzītu mīlestība

forshinjais uz kaut kaadiem nesasniedzamiem laukiem aizbraucis, bet man shovakar atkal deemoni pa galvu polsaas...

... kad rūgtuma un asaru kamols ir uzkāps tik augstu, ka elpot grūti un acīs sariešas asaras - es aizveru acis un ļauju smeldzei lēnām atkāpties, pārņemot visu ķermeni, kā lietum nolīt. Tad uz mirkli atkal pieliek vieglāk.
Nesaprotu, no kurienes vienam cilvēkam tāda vara pār mani?! Izmisumam ļauties nav vērts, ļaušu tam visam izsāpēt, dziļi, ilgi un smeldzīgi.

Viņš atsūtīja ziņu "kāpēc Tu neaicini ciemos?"
es nespēju atbildēt "tāpēc, ka mums viss ir beidzies", atbildēju ar pretjautājumu "vai tad mums viss nav beidzies?" muļķe.
tagad Viņš klusē un man ir ļoti, ļoti bail...

viss ir beidzies

sms 23:02
Viņš:  Kā sokas manai draudzenei, Klemāns?
Viņa: .... klusē, jo ir jau "palaidusi vaļā"
sms 00:15
Viņš: Ja tu man neatbildēsi, es nekad Tev vairs nerakstīšu, tā lūk...
sms 0:20
Viņa: Nedraudi man.
sms: 0:25
Viņš: Tu nemīli mani vairs;
sms: 0:27
Viņa: tas jau Tu, mani vairs nemīli;
sms: 0:40
Viņš: dudki;
sms: 1:05
Viņa: Es nevaru piespiest Tevi sev noticēt;
sms: 1:20
Viņš: Šodien pieliekam galīgo punktu, ok...
sms:1:30
Viņa: Nē, nav ok. ne jau šādi.
sms:1:50
Viņš: šādi , šādi
Viņa: ... klusē
sms: 2.15
Viņš: Braucu, izrunājam?
sms: 2.20
Viņa: jā.
zvans pie durvīm 2.30
Viņš: ak tu, sučka tāda... nekad es no tevis netikšu vaļā. Nekad!
Viņa: es arī tevi mīlu.
2.33
klusums. tikai apģērbu švīksti, skūpsti, glāsti un vārdos neaprakstāma bauda būt kopā;
8:45
Viņš: Vai Tu mani vēl gribēsi redzēt?
Viņa: Es vienmēr Tevi gribēšu redzēt. Vienmēr.
Viņš: tā mēs nekad neizšķirsimies...
Viņa: apsoli?

nepatika man šorīt pamosties vienai - derdzas tas tukšums gultā!

Ožas sajūta un uztvere manī ir ļoti izteikta. Turklāt tik tālu, ka es pavisam reāli spēju atcerēties dažādas smaržas, un tad man pat šķiet, ka es tās sajūtu, tās vibrē ap mani! Un šī maņa ļoti lielu lomu spēlē tieši seksualitātē. Un es šeit nerunāju par kādām Boss vai Dolce smaržām viņa matos. Bet tieši par cilvēka smaržu. Un pilnīgi noteikti, katram tā ir savādāka.
Tad nu lūk, man šķiet nav neviena TIK uzbudinoša smarža kā Viņa dzimumlocekļa smarža seksa laikā. Vagīnas sekrēta un spermas smaržu sajaukums ir kaut kas vārdiem neaprakstāms un unikāls. Tajā brīdī, es priekš sevis nenodefinēju šo smaržu, apzināti nepiefiksēju to - bet pēc tam, kaut arī pat vairākas dienas (vai nedēļas) pēc tam, vien iedomājoties par to - sajūtas kļūst pavisam reālas un ķermeni pārņem vieglas trīsas.
Un tad kaut kā maniakāli man gribas taisīt Viņam minetu.

p.s. jā - tikko bija viens tāds brīdis. Un sajūtas tik reālas, ka jāiet uzpīpēt, lai no tām atgaiņātos.

njam ... visa mana "palaišana vaļā"... "punktu salikšana uz i" ..."dzīves sākšana no jauna" ... vakarnakt kancelējās ar ūber seksu un nekad, nekad es Tevi nepārstāšu mīlēt...
es esmu pilnīgi un galīgi vāja Viņa priekšā... neticami! izturējām vien nieka mēnesi!

Man tik ļoti patīk pamosties ar Viņu kopā, dzert rīta kafiju, pīpēt, pļāpāt par "vai tev kaut bišķi' bija labi" (ar sarkasmu protams) un nedomāt par to, ka jau pēc brīža Viņš atgriezīsies pie savas sievas, kura viņam atkal šo nakts prombūtni piedos, bet es atkal Viņu gaidīšu ... gaidīšu ...

tā kā es esmu pārliecināta, ka teiciens "pasaule ir maza" ir 100% patiess... un kur nu vēl Latvija un Rīga... tā es esmu pārliecinata, ka še pat cibā noteikti blogo vēl kāda Viņa mīļākā. (nu kaut vai izbijusi.)
Un uiiiijjj, ku' dikti man gribētos to palasīties... uiiijjjj...

ierāpos gultā - cerēju aizmigt, vairs nedomāt, vairs neraudāt.
pat spilvens smaržo pēc Viņa. Nekur manā dzīvē nav tādas vietas - kur Viņa nebūtu.
šobrīd gribas vienīgi nomirt - noslīkt asarās. nosmakt spilvenā, kurš smaržo pēc Viņa - esmu tā nogurusi no šīs mīlestības.
labi, ka mazulis mājās.

dzeru enerģijas dzērienus un loloju ilūzijas.
lielisks rīts.


UPD: laiskojos darbā, dzeru baltu kafiju ar īru krēmu un randomā lasu šorīt līdzpaņemto "счастье"... viss kaut kā ļoti atbilstoši ...

Она: Мне все равно, с кем заниматься лююбовью. Лишь бы чувствовть твой запах.
Он: Я не смог бы жить с ней. Если бы я был холост, а она не замужем, у нас бы ничего невышло.

Biju izbraukusi ar taksi darba lietās uz kluso centru. Kad jau gandrīz tovojos savam galamēŗķim taksomentrā atskanēja balss: "bitītes ... uz vienpadmitiem pie ... un tad sekoja viņa esošās darba vietas nosaukums ... un tad uz ... un tad sekoja aptuvena Viņa dzīvesvietas adrese, nu vismaz ielas nosaukums." Un mans taksomentra vadītājs pacēla rāciju un atsauca "ja bitīte, pēc 7 minūtēm"... Un uz mirkli man ļoti patika domāt, ka tieši Viņš iekāps tajā pat taksī, kur tiko biju es, un varbūt tikai uz mirkli par mani iedomās... sajutīs...
Zinu, ka šīzīgi, jo daudzi jau braukā ... un daudzi gan strādā un dzīvo kur viņš... un tomēr - man ļoti patika tā domāt!

vienīgais, ko man šobrīd tā pa īstam gribas, ir lai Viņš izdrāž mani! bez kādām tur jūtām un liekas cimperlēšanās... vienkārši iesprauž savu locekli un drāž. primitīvi.

esmu pilnīgi un galīgi atkarīga - no Viņa un no orgasmiem - maziem un lieliem ... vienkāršiem un tādiem, kas nogalina...

šovakar pārnācu mājās gandrīz nedzērusi ... taču skats, kas mani te sagaidīja vienkārši nogalina: pirmkārt, pāris metrus no ārdurvīm uz grīdas bēgīgi guļ melnas mežģīņu zeķes. tās laikam te nogūlušas vakar. netaceros. kādus soļus tālāk neklāta gulta, šķiet jau kādas dienas divas (vismaz). lieliski, nodomāju - nebūs šovakar jāklāj! paveru skatu virtuves virzienā... uuuuuuuu ... uz galda gandīz tukša viskija un kolas pudele (jauki, varēšu iedzert), divas glāzes - viena tukša, otrā bišķi kāds tumši brūns šķidrums (nē, neriskēšu). izņemu no rokassomiņas tiko svaigi nopirkto kolu un uzmaisu vieglu kokteilīti. tālāk - divas kafijas krūzes (tikai biezumi), 3 tukšas cigarešu paciņas, pilns pelnutrauks un ūdens pudele. Pēkšņi galvā sazīmējas pēdējo divu dienu ainiņas. gribas nedaudz patīt laiku atpakaļ un tad to apstādināt. vēl un vēl izbaudīt. paturēt.
šodien no tā visa neko neaiztikšu - lai paliek ... kaut nedaudz tās nakts sajūtas. ko katras pa druskai...