May 3rd, 2006

• 2,slimnīca
• 5/3/06 12:54 am
• 24. aprīlī ielika mani slimnīcā. Neticami, bet tiku luksusa numuriņā ar divām gultām. Secināju, ka starp visiem pacientiem esmu vienīgais gados jaunais cilvēks. Pārējie veci tantuki, kas knapi velkas, vai vispār nekur nevelkas un guļ uz gultas. Labākajā gadījumā aizrāpo līdz tualetei un atpakaļ. Pirmdienu pavadīju mēreni garlaikojoties. Par manu telpas biedreni liecināja atstātas čības un daži sīkumi. Izmantoju šo exkluzīvo iespēju, lai vakarā pīpētu pie loga. Otrdiena sākās ar brokastīm 8.00, kas man bija liegtas. Arī dzert neko nedrīkstēju. Ap 8.30 atnāca slakteru vēstneses ar riteņotu gultu. Atļāva atstāt tikai slimnīcas kreklu un čības, piisējās pie kaklarotas, bet paskaidroju ka tā nav noņemama. Uzlika uz ratiem un aizveda uz operāciju zāli. Pielika pie sistēmas. Atnāca anestezioloģe un apmainījāmies laipnībām
  Viņa:"Esmu jūs šeit jau redzējusi."
  Es:Es jūs arī"
  Viņa:" Kas tad bija par problēmām?"
  Es""Man nebija, jums bija."
  Tālāk sekoja ne pārāk jauki mēģinājumi no viņas puses iedurt adatu manā mugurā. Saliecieties tā, šitā. Nekas viņai ensanāca. Pasauca manu slakteri. Puisis turēja mani un tāpat nekāda duršana nesanāca. Man redz, ir stipra mugura un nelaiž cauri adatu. Lika apsēsties uz koikas malas un pieliekties, beidzot viņai izdevās.
  Nolika mani guļus. Sāka likt visādus krāmus operācijai. Kamēr viņi krāmējās es baudīgu paralītiķa sapni > nejūtu lejas galu no vidukļa līdz kāju pirkstiem. Vēl kādu laiku kaifoju, ka varu smuki kustināt kājas pirkstus, bet arī tiem priekiem nebija ilgs mūžs. Arī tie atteicās paklausīt gribai. Vienu kaifu atņēma un ķērās pie nākamā iznīdēšanas. Aizsedza visu panorāmu uz griežamo galu. Vienīgais, kas atlika bija televizora tipa kaste (monitors) kresajā pusē,kurā redzēju, kas notiek aiz skatuves. Kad ķirurgs konstatēja, ka viss gatavs viņš ķērās pie skalpeļa. Monitorā ar patiesu prieku skatījos kā manā kājā tiek iegriezta strīpa no kuras izsūcās asinis. Tiesa prieks aptumšojās brīdī, kad puisis sāka bāzt pirkstus iegriezuma vietā un kaut ko meklēt. Goda vārds apšķebināja dūšu. Tā tak tomēr ir mana kāja. Uz mirkli novērsos, bet tas skats neatkāpās no manis. Mēģināju domāt visādas blēņas, līdz savācos. Atnāca ķirurģijas nodaļas galvenais uz arī ņēma dalību manis uzšķēršanā. Pa vidu piemigu, pagulēju. Kad atkal atmodos mans jaukais ķirurgs gandrīz lēkāja uz vienas kājas un tirināja rokā no manas kājas izņemtu cīpslas gabalu aptuveni 20 cm garumā. Abi ārsti apspriedās cik gabalos to griezt. 3 vai 4. Vienojās par trīs. Pa burzmai no mana ceļa sāka ravēt ārā menisku. Laida celī ūdeni un ievadīja tur "knaibles". (Vēkāk uzzināju, ka meniska bija tikai ieplīsusi un viņi noknieba ieplīsušo daļu). Tam sekoja gatavie miesnieku darbi. Lika iekšā to sagriezto cīpslas gabaliņu. Stīvēja, vilka, mocīja. Uh, es arī nosvīdu un drudžaini gaidīju, kad tas beigsies. Palika auksti. No sākuma asinis atkāpās no rokām, tad sāku trīcēt un salt. Pēc kāda laika atskanēja pīkstieni, kas liecināja anestezioloģei, ka klients ir nobriedis atmest pedāļus. Arī man tas bija skaidrs (nez kāpēc). Iedūra man šprici, kā rezultātā sirds acumirklī grasījās izlekt ārā, sekundi vēlāk sāka spiest smadzenes no galvas ārā. Paskatījos uz anestezionoģi un atzīmēju, ka nu ir pa traku. Pēc brīža viss iegāja savās sliedēs.
  Rezumē >
  8.30 ieveda operāciju zālē
  9.00 sāka gatavoties griešanai
  9.30 griež
  13.00 finišs
  Aizveda uz palātu, piekodināja negulēt. Bija jau ielaiduši pretsāpju zāles. Pēc tam vēl ielaida. Atlikušo dienu sakodusi zobus gulēju pārgriezusi acis no sāpēm. Ik pēc stundas spiedu zvanu, lai špricē. Gulēju pusbeigta un pār vaigiem pašas par sevi plūda asaras. Uz dienas beigām atnāca mans jaukais ķirurgs. Ieraudzīja manu seju un līdzjūtīgi teica, ka jāpaciešs to visu līdz nākamajai dienai, tad būs vieglāk, lai turos, pat par mazo nosauca. Pēc viņa rīkojuma atnāca māsiņa un beidzot ieblieza tādas drapes, kas tiešām noņēma sāpes.
  Nākamais rīts patiešām bija atvieglojums. Protams, nebija pārāk patīkami, bet ciešami. Izrādījās, ka iepriekšējās dienas zāles, kas tipa bija stiprākās man bija pa vāju (iešpricē kaut kādu čurūdeni un pasaka, ka stiprāka nav). Pēc tam deva tās ko ārsts nozīmēja un arī bija jēga. Pat piecēlos, aizvilkos līdz tualetei un atpakaļ. Gala rezultātā ceturtdien jau gāju itin braši. Ar katru dienu progresēju un arī kāja sāka klausīt. tagad muskuļi ir ievingrināti un atliek tikai gaidīt, kad varēšu brīvi pārvietoties bez palīgierīcēm.
  Ei, apnika rakstīt. Turpinājums sekos...
• 1 commentLeave a comment

• 2.slimnīca. Turpinājums
• 5/3/06 02:02 am
• 2. maijā oficiāli izrakstīja no moku nama. Līdzi iedeva papīrus un retgenu. Tagad manā kolekcijā ir darba nespējas lapa no kuras nav jēgas, jo darbā esmu ārštatā. Slimības vēsture, kurā rakstīts >
  
  KLĪNISKĀ DIAGNOZE
  Labā ceļa locītavas krusteniskās saites bojājums. Mediālā meniska bojājums. Somato - veģitatīva disfunkcija
  TERAPIJA
  25.04.06. labā ceļa locītavas priekšējās krusteniskās saites autoplastika ar semitendnosus cīpslu. Operācijas laikā pacientei tika diagnosticēts asimptomātiskas bradikardijas epizode.
  REKOMENDĀCIJAS
  STAIGĀT AR KRUĶU PALĪDZĪBU, ŠUVES NOŅEMT 14. PĒCOPERĀCIJAS DIENĀ. IEROBEŽOT LIELU FIZISKO SLODZI LĪDZ 3 MĒNEŠIEM.
• 4 commentsLeave a comment

• 5/3/06 02:14 am
• BRADIKARDIJA - palēnināta sirdsdarbība/sirdsdarbības frekvences pazemināšanās
  
  Sirdsdarbības frekvence miera apstākļos ievērojami samazinās treniņu rezultātā. Sēdoša darba veicējam ar sirdsdarbības frekvenci miera apstākļos 80sit/min, sirdsdarbības frekvence var samazināties aptuveni par 1 sit/min katrā nedēļā, jau pirmajās trenēšanās nedēļās. Tātad, pēc 10 nedēļu mērenas izturības trenēšanas, sirdsdarbības frekvence miera apstākļos var samazināties no 80 līdz 70 sit/min. Mehānismi, kas ir atbildīgi par šo samazināšanos nav pilnīgi izzināti, bet trenējoties novērojama paaugstināta parasimpātiskā aktivitāte sirdī, un samazināta simpātiskā aktivitāte.
  Augstas klases izturības sporta veidu atlētiem bieži sirdsdarbības frekvence miera apstākļos ir mazāka nekā 40 sit/min, un dažiem ir pat mazāks kā 30 sit/min. Bradikardija ir klīnisks termins, kad sirdsdarbības frekvence ir mazāka kā 60 sit/min. Netrenētām personām bradikardija parasti rodas traucētu kardioloģisko funkciju vai slimas sirds rezultātā. Tādēl, ir svarīgi nošķirt trenējoties panāktu bradikardiju, ar dabisku atbildes reakciju uz izturības trenēšanu, un patoloģisku bradikardiju, kas var izraisīt nopietnus veselības traucējumus (Wilmore, Costill 2004).
  
  Hipotermijas patofizioloģija
  
  Aukstums vispirms izraisa reflektoru perifēro asinsvadu sašaurināšanos un tahikardiju. Aukstuma ietekmē parādās drebēšana, kas izzūd, kad ķermeņa t° pazeminās līdz 35°C, jo izbeidzas glikogēna rezerves muskuļos. Pēc drebēšanas muskuļi kļūst rigīdi. Kad ķermeņa t° pazeminās līdz 25° C, sākas bradikardija, asiņu izsviede no sirds uz asinsvadiem samazinās. Ja ir šādas ķermeņa t°, var būt ventrikuļu fibrilācija vai asistole. Pazeminoties cietušā ķermeņa centrālai t°, pakāpeniski un progresējoši samazinās metaboliskie procesi un skābekļa patēriņš. Hipotermijas ietekmē palielinās diurēze un dehidratācija. Ja centrālā ķermeņa t° pazeminās zem 27° C, asiņu viskozitāte loti strauji pieaug.
  
  Hipotermijas rezultātā samazinās insulīna produkcija un glikozes perifērā izmantošana, cukura līmenis asinīs pieaug. Hipoglikēmija mazinās, pacientu sasildot, cita veida korekcijās parasti nav vajadzīgas.
• 0 commentsLeave a comment

• Slimnīca
• 5/3/06 02:28 am
• Kad mani pirmo reizi izmeta no operācijau zāles mana sirdsdarbības frekvence bija 46 sit/min. Otreiz, laikam bija ap vai zem 60 sit/min, neatceros īsti.
• 0 commentsLeave a comment

• 5/3/06 11:50 am
• Vakar braucot mājās no slimnīcas sajūta bija tāda kā es pēc ilgāka laika būtu atgriezusies no ārzemēm, vai iebraukusi pilsētā no dziļiem laukiem. Nereāli pēc pilnīgas un mokošas bezdarbības. Šodien jau esmu atgriezusies ierastajā ritmā > nets, ciba, draugi, DC++ un cits šits. Jāsāk tulkot maniakus. Pagaidām nevaru pieķerties.
• 2 commentsLeave a comment

• Kamēr sabiju slimnīcā lasīju Hitlera bio.
• 5/3/06 12:02 pm
• Tur bija : Propogandas ministrija.
  Un šis
  
  " LAULĪBA MAN BŪTU KATASTROFA. IR KĀDS PUNKTS, KURĀ STARP VĪRU UN SIEVU NENOVĒRŠAMI SĀKAS NESAPRAŠĀNĀS, PROTI, KAD VĪRS NESPĒJ ZIEDOT SIEVAI TIK DAUDZ LAIKA, CIK VIŅAI, PĒC PAŠAS DOMĀM, PIENĀKAS." sieviete dzīvojot tikai vīra labad un tāpēc gaidot no viņa to pašu. Turpretīm pār vīrieti, paša domu vergu, vadot pienākums. "LAULĪBĀ ES REDZĒTU TIKAI NOVĀRTĀ PAMESTAS SIEVAS SAĪGUŠO SEJU - VAI BŪTU SPIESTS PAMEST NOVĀRTĀ SAVUS PIEN;AKUMUS.[..] LAULĪBAS TRŪKUMS IR TAS, KA TĀ RADA TIESĪBAS, TĀPĒC IR DAUDZ LABĀK TURĒT MĪĻĀKO. NASTA IR VIEGLĀKA, UN VISS NOTIEK UZ ABPUSĒJAS DĀVINĀŠANAS PAMATIEM."  Tā Ādolfs Hitlers par savu misiju pret valsti, ko negribēja manīt pret laulību.
  
  
  
• 10 commentsLeave a comment

• Roze
• 5/3/06 01:38 pm
• Iznākot no slimnīcas bija negaidīts pārsteigums. Gara smaržīga roze no VIŅA.
• 0 commentsLeave a comment