- 3/16/05 06:08 pm
- Hitlera veselība un trešā reiha traģēdija
Gadu simtiem sena tautas gudrība vēsta – veselā miesā mīt vesels gars!
Vai 20. gadsimta «brūnā mēra» izraisītājs Ādolfs Hitlers bija garā un
miesā vesels cilvēks? Iespējas piekļūt virknei agrāk nepieejamu arhīvu
materiālu un jaunākie vēsturnieku pētījumi ļauj citādāk paraudzīties uz
šo personību.
Izrādās, Hitlers bijis vārgulīgs un slimīgi pārdzīvojis savu nīkulību.
Iespējams, tieši tas izraisījis viņa nenormālo psihisko izturēšanos –
neremdināmu, briesmīgu pašapliecināšanās tieksmi, maniakālu
cilvēknīšanu, cietsirdību un vienlaikus ārkārtīgu gļēvulību.
Fīrera veselību ietekmējuši vairāki faktori: nenormāla svīšana, pārlieka
gāzu veidošanās un to nesaturēšana, Parkinsona slimība un milzīgs
lietojamo zāļu daudzums, kurš pāris gados varētu iedzīt kapā jebkuru
cilvēku.
Ir nu gan smirdoņa!
Divas pamatnelaimes, kuru ietekmē veidojās Hitlera personība, ir stipra
sviedru smaka un gāzu nesaturēšana. Vācu bruņojuma ministrs Alberts
Špērs stāstīja, ka trīsdesmito gadu sākumā Bavārijas pilsētiņā
Oberzalcburgā viņu pārņēmušas šausmas, kad karstā dienā Hitlers novilcis
mēteli un palicis bez žaketes – no viņa nācis neciešams smārds.
Nezinādams, ka pārmērīga sviedru izdalīšanās jeb hiperhidroze ir
slimības izpausme, viņš to uzskatījis par netīrības pazīmi – nacistiem
pilnīgi aizliegtu tēmu.
Vieni no nacistu partijas dibinātājiem – Georgs un Oto Štrāseri, kuri
par tādiem aizliegumiem nezināja, izsakot nožēlu par Hitlera «laucinieka
paradumiem», viņa dzīvokli tajos agrīnajos laikos dēvēja par elli, bet
Gēbelss par šo mītni, kas trīsdesmito gadu sākumā bija partijas štābs,
izteicās – «cūkukūts». Dedzīgais nacistu partijas piekritējs Kurts
Līdeke arī līdz sīkumiem aprakstījis Hitlera «nekārtību», to dēvēdams
par nevīžību.
Tomēr, kā apliecina Hitlera ārsti, ar nevīžību tam nav bijis nekāds
sakars. Fīreram bijuši ļoti nelāgi smakojoši sviedri, kas izdalījušies
kolosālā daudzumā. Turklāt parfimērija šo smārdu nelikvidēja, bet
padarīja tikai asāku. Visur, kur vien parādījās vadonis, tūlīt pat
izplatījās arī smaka. Aprakstīts gadījums, kad kādas pieņemšanas laikā,
kas ilgusi divas stundas slikti vēdināmā telpā, noģībusi Gēbelsa sieva.
No šīs smakas allaž cieta Hitlera sekretārs, it īpaši atrodoties šauros
bunkuros ar sliktu ventilāciju. Toreiz ģīboņi un nelabuma lēkmes fīrera
sekretāru vidū bijusi parasta lieta.
Drausmīgo sviedru smirdoņu pastiprināja arī citas smakas, kas nāca no
fīrera. Par viņa ieradumu trokšņaini nolaist gāzes – bieži, negaidīti un
pat oficiālu pieņemšanu laikā – trīsdesmito gadu sākumā Berlīnē stāsta
divi, viens no otra neatkarīgi avoti, kas atradušies dažādās politiskā
spektra malās un bieži apmeklējuši Hitleru – jau minētais Špērs un
Bezils Lidels– Hārts.
Fīrera ārstēšanās metodes
Hitlers mēģināja tikt vaļā no savām ligām, izmantojot visus tolaik
zināmos spēcīgākos līdzekļus. Taču jāpiezīmē, ka tā bija nevis
ārstēšanās, bet pašārstēšanās, jo vadonis, kurš bija pieradis vadīt
visu, visus un vienmēr, uzskatīja, ka viņa ģēnijs ir pietiekami liels,
lai pats varētu regulēt sevis atveseļošanas procesus.
Tomēr medicīnas jomā fīrers bija pilnīgs nejēga. Pret gāzu veidošanos
kopš 1942. gada viņš lielos daudzumos sāka lietot atropīnu. Tas zināmā
mērā ietekmē barības pārvietošanos pa barības vadu, mazina gāzu
izdalīšanos un dara to klusāku, papildus remdējot arī drebuļus, un tieši
tāpēc patika Hitleram, kam bija nosliece uz trīcošo paralīzi jeb
Parkinsona slimību. Taču atropīna blakusiedarbība drīz vien nelāgi
iespaidoja viņa veselību: pasliktināja atmiņu un graujoši iedarbojās uz
psihi, padarot viņu viegli aizkaitināmu un nervozu.
Piedevām pie savām nelaimēm Hitlers bija pasācis pilināt atropīnu acīs –
pa trīs četriem pilieniem un nereti ik pa pusstundai: tas pēc viņa
pilnīgi aplamajām domām uzlaboja redzi. Tikām redzi tas, gluži otrādi,
pasliktināja – 1944. gadā sienas kartes lasīšanai fīreram nācās lietot
palielināmo stiklu, bet acu zīlīšu nemitīgā paplašināšana, ko izraisa
atropīns, radīja bailes no gaismas un stipras galvassāpes spilgtā
apgaismojumā. Tas arī noteica viņa turpmāko dzīvesveidu – atrašanos
nomoda stāvoklī krēslas un nakts stundās.
Lai mazinātu pastāvīgās atropīna pārdozēšanas sekas, Hitlers sāka
milzīgās devās dzert amfetamīnu kombinācijā kofeīnu un kokaīnu.
Rezultātā hronisks nogurums mijās ar nedabisku uzbudinājumu, ko pavadīja
depresīvs garastāvoklis un bezmiegs. Tāpēc viņš dzēra dažādas
uzmundrinošas tabletes, un vienlaikus viņam tika izdarītas injekcijas
pret bezmiegu.
Šāda ņirgāšanās par organismu 1942. gada nogalē noveda pie impotences.
Hitlers sāka sevi pastiprināti ārstēt ar hormoniem, pulverī saberztiem
vērša pautiem un sēklas šķidruma ekstrakta injekcijām. Lai tiktu vaļā no
vēdera aizcietējumiem, kas pastiprinājās, fīrers bija devis rīkojumu
katru dienu attīrīt viņam kuņģa – zarnu traktu un taisīt klizmas ar
dzīvsudraba hlorīdu. 1943. gadā maijā viņa personīgais ārsts Morels savā
žurnālā izdarīja šādu ierakstu: «Vēdera aizcietējumi un gremošanas
trakta piesārņojums tādos mērogos, kādus neesmu sastapis.» Tobrīd
Hitlers jau lietoja turpat 80 dažādu zāļu. Aculiecinieki atceras, ka
pret pašārstēšanos vadonis izturējies ar kaut kādu absolūti maniakālu
fetišismu.
Hitlera personīgajam ārstam Teodoram Morelam kolēģu vidū bija nelāga
slava. Viņš fīreram ieteica pilnīgi bezjēdzīgas ārstēšanas metodes:
skābekļa inhalācijas, aknu ekstrakta injekcijas un vēl daudz ko citu bez
jebkādas loģikas, turklāt bieži vien nesavienojamus un bīstamus
līdzekļus. Ārsti, kurus pie Hitlera nepielaida, bet kuriem nejauši
izdevās viņu ieraudzīt, bija pārsteigti par vadoņa stāvokli: šausmīga,
netīri pelēka sejas krāsa ar dzelteniem plankumiem un ziliem lokiem zem
acīm, vispārējs panīkums.
Kapteinis Peters Hartmanis no Hitlera apsardzes atceras: «Visi mēs
zinājām, ka viņam ir 55 gadi, un tie no mums, kuri bija viņu pazinuši
agrākos gados, pirms kara, kad Hitlers bija vienkāršs cilvēks – dinamo,
kurš vai plīsa pušu no enerģijas pārpilnības, ievēroja, ka kopš 1942.
gada (tas ir, no pašārstēšanās sākuma – A.B.) viņš ik gadu bija
novecojis vismaz par pieciem gadiem. Dienā, kad Hitlers atzīmēja pēdējo
dzimšanas dienu (1945. gada 20. aprīlī), viņš drīzāk izskatījās 70 nekā
55 gadus vecs. Es teiktu, ka fīrers izskatījās fiziski vārgs.»
Profesors Ernsts Ginters Šenks, kurš Hitleru apskatīja 1945. gada 30.
aprīlī, rakstīja: «…tas ir cilvēka vraks, viņam atlicis gads vai divi,
varbūt – augstākais – trīs. Viņam tas ir jājūt, kā bieži mēdz būt ar
cilvēkiem, kurus skārusi nāvīga kaite.»
Nenoskaidrotā diagnoze
Tiek uzskatīts, ka par nenormālās svīšanas, gāzu nesaturēšanas un
locekļu trīcēšanas cēloni Hitlers uzskatījis iedzimtu vai iegūtu
sifilisu. Tā liek domāt apstāklis, ka par savu personīgo ārstu viņš bija
izraudzījies nevis terapeitu vai neiropatologu, bet gan venerologu
Teodoru Morelu. Ir dažādi viedokļi, vai fīrers patiešām slimojis ar šo
slimību, vai tās bijušas tikai viņa iedomas. Sifilisa problēma Hitleru
tomēr bija apsēdusi – savā darbā «Mein Kampf» viņš tai veltījis gandrīz
veselu nodaļu.
Saglabājušās ziņas, ka Himlers šajā virzienā bija licis strādāt saviem
detektīviem un tie sameklējuši fīreram 1939. gadā izdarītu asins analīžu
rezultātus, kuri it kā bijuši pozitīvi. Uz iedzimta sifilisa iespējamību
no medicīnas viedokļa norāda fakts, ka Hitlera māte divas reizes
dzemdējusi nedzīvus bērnus. Tomēr nekādus raksturīgus sifilisa simptomus
ārsti vadonim nav noteikti atzīmējuši un vēlāk, analizējot viņa slimības
vēsturi, pietiekami svarīgu pamatojumu trūkuma dēļ nav spējuši
viennozīmīgi izlemt, vai fīrers ar šo kaiti ir vai nav slimojis.
Versija par saslimšanu ar sifilisu sabiedrības uzmanību saistīja pēc
viņam identificētā līķa sekcijas, ko veica padomju mediķi.
Pataloganatomi konstatēja, ka apdegušā ķermeņa sēkliniekos ir tikai
viena oliņa. Jāpiezīmē, ka tā ir vienīgā liecība par Hitleram piemitušu
šāda veida novirzi.
Tomēr tas viss ir nenopietni. Pirmkārt, atrastajam līķim trūka arī daudz
citu ķermeņa daļu, piemēram, pēdas, pirkstu utt., kas tomēr nedod
iemeslu secināt ka reiha vadonis būtu bijis vienkājis. Otrkārt, oliņas
trūkums sēkliniekā nebūt nenorāda uz saslimšanu ar sifilisu, te varēja
būt tūkstošiem citu cēloņu, sākot ar iedzimtu defektu.
Treškārt un galvenokārt, turpmākās padomju mediķu ekspertīzes
viennozīmīgi liecināja, ka pie bunkura atrastie līķi pieder nevis
Hitleram un Evai Braunai, bet gan viņu dubultniekiem. Tika noskaidrots,
ka zobu kronīši, pēc kuriem 1945. gada 8. maijā līķi tika identificēti,
ir ļoti laba imitācija un mirušo mutēs ievietoti pēc ķermeņu
sadedzināšanas.
Abu līķu ķermeņos netika atrasta arī inde, ampulas ar to tikušas
saspiestas viņu mutēs pēc nāves. Tāpat netika konstatēti ložu
ievainojumi. Sievietes bojāejas cēlonis bija šrapnelis, kas trāpījis
krūšu kurvī, skarot plaušas, sirdi un citus orgānus. PSRS VDK
izmeklētāji to zināja jau 1948. gadā, tāpat to, ka Hitlera un Evas
Braunas īstais liktenis nav zināms. Šīs ziņas vēturniekiem iegūt
izdevies tikai *mūsdienās*, kad tika atvērti bijušās PSRS arhīvi.
Versiju par sifilisu noliedz arī Hitlera personiskā ārsta Morela
apgalvojumi, ka nekad neesot redzējis vadoni atkailinātu lejpus jostas
vietas. Kāda versija šo noslēpumainību skaidro citādi: ir aizdomas, ka
Hitlers par vienu ceturtdaļu varējis būt ebrejs, turklāt apgraizīts, un
ka par ņirgāšanos no šo savu radinieku puses, pēc kuru domām viņš bijis
«netīrs» tautas brālis, Hitlers atriebies ebrejiem visu apzinīgo mūžu.
Vēsturniekiem jāatzīst, ka daudz kas fīrera dzīvē tā arī palicis
noslēpumā tīts. Uz jautājumiem, vai viņš ir vai nav bijis ebrejs, vai ir
vai nav slimojis ar sifilisu, un citiem nav noteiktas atbildes.
Hitlera sabrukums – trešā reiha beigas
Mūsdienu vēsturnieki gandrīz vairs nešaubās par to, ka kopš 1942. gada
Hitlers cietis no Parkinsona slimības paveida. Tā ir nervu sistēmas
saslimšana, kas nodēvēta par trīcošo paralīzi un pirmo reizi aprakstīta
1817. gadā. To izdarījis britu ķirurgs Džeimss Parkinsons. Slimībai
raksturīgs ķermeņa salīkums, apgrūtinātas un palēninātas kustības,
ritmiska locekļu trīce, mīmikas sastingums.
Tuvojoties kara beigām, vācu kinohronikai tika ļauts filmēt Hitleru
tikai noteiktā rakursā un visnotaļ ierobežoti. Nedaudzajos kadros
redzams mugurkaula stīvums, kumpums, apgrūtināta gaita, gausums, kustību
koordinācijas problēmas, sastingusi sejas maska, nekustīgs skatiens,
rokas kabatās. Tas acīmredzami vēsta par neiroloģisku saslimšanu.
Vēsturnieks Joahims Fests citē paveca štāba virsnieka liecību, kurš
Hitleru pazinis sen un pierakstījis iespaidus par viņa pēdējām dienām:
«Fiziskais skats bija briesmīgs. Viņš sevi vilka slimīgi un neveikli,
stiepdams rumpi uz priekšu un tam pakaļ pievilkdams kājas… Acis bija
asiņu pielijušas, un, lai gan visi dokumenti tika drukāti ar īpašām
«fīrera rakstāmmašīnām» kur burti bija trīsreiz lielāki nekā parasti,
viņš tos varēja lasīt tikai ar vairglāzes palīdzību. No mutes kaktiņiem
viņam visu laiku tecēja siekalas.»
Hitlera sekretārs ziņoja, ka 1944., 1945. gadā «ikreiz, kad Hitlers
dienas ziņojuma laikā turēja brilles kreisajā rokā, roka drebēja tā, ka
brilles sitās pret galdu. Lūpas viņam bija sausas, aplipušas ar
drupačām, apģērbs notraipīts ar ēdienu».
Gestapo virsnieks Verners Bests, kurš Hitleru redzēja «Vilku midzenī»
1944. gada jūlijā, atzina, ka «viņš bija tā salīcis, it kā klanītos».
Pēc bruņojuma ministra Špēra domām Hitlers bija pilnīgi nespējīgs kaut
ko parakstīt. Tas ministram darīja ārkārtīgas raizes, jo viņam bija
aizdomas, ka fīrera paraksts tikai piesedza partijas kancelejas
priekšnieka Martina Bormana un Hitlera personīgā sekretāra mahinācijas.
Vairāki liecinieki atceras, ka Hitlers parasti mēdzis kreiso kāju, lai
tā nedrebētu, piespiest pie galda kājas, un ar drebošu kreiso roku
pieturējis labo, spiežot to pie ķermeņa.
Britu vēsturnieki sniedz spilgtu vadoņa tēla aprakstu kara pēdējās
dienās: «Cilvēks – karikatūra, notašķījies, nočurājies, nespējīgs
parakstīties, kurš nevarēja izlasīt pie sienas pakārto karti pat ar
palielināmā stikla palīdzību, kuram acu priekšā viss izplūda, bet gaisma
darīja sāpes. Cilvēks, kurš lielāko tiesu bija ieslīdzis melanholijā, ar
pūlēm spēja nomurmināt savas vēlmes un tajā pat laikā varēja paradoksāli
saniknoties, izplūst netīrās lamās… Fīrers, kura fiziskais stāvoklis
bija pasliktinājies tiktāl, ka viņš spēja gulēt divas dienas kā lācis
ziemas miegā, būdams izolēts no apkārtējiem apstākļiem, neko
nesaprazdams. Ar viņu ciniski manipulēja, iztapīgi atšifrēja viņa
vervelēšanu, viņa parakstu viltoja pielīdēji, kas bija pievākuši sev
varu, redzot, ka Hitlera fizisko vājumu nu jau pavadīja acīmredzama
prāta spēju pazemināšanās.»
Saistībā ar vācu idejiskā vadoņa galējās degradācijas pakāpi ir kāda
pārsteidzoša sakritība laikā. Viņa veselības krahs sākās tieši kopš
1942. gada, kad fīrers sāka maniakāli neprātīgi apkarot savas smakas,
lietojot organismam bīstamas atropīna un citu līdzekļu devas. Tas, ko
vēsturnieki un mediķi nenoteikti dēvēja par specifisku un retu
Parkinsona slimības izpausmi, patiesībā bija sekas, ko izraisīja
organisma saindēšana ar daudzajiem stipras iedarbības preparātiem.
Kopš 1938. gada Hitlers nelaida sev klāt ārstus, viņu apkalpoja tikai
jau minētais Morels. Hitlers pats izvēlējās sev nepieciešamās zāles, to
devas un procedūras. Taču atbrīvoties viņš gribēja no vienas lietas –
paša smirdoņas.
Ar 1942. gadu, kad sākās aktīva fīrera pašārstēšanās, Vāciju sāka vajāt
neveiksmes. Reihs pilnīgi un galīgi bija atkarīgs no Hitlera lēmumiem –
tāda bija nacistu radītā hierarhija. Tādēļ nav brīnums, ka uz vācu
valsti vistiešākajā veidā atsaucās vadoņa fiziskās, bet pēc tam arī
garīgās veselības pasliktināšanās. Jo vairāk sevi zāļoja Hitlers, jo
vairāk degradējās Vācija.
Hitlers pats pakāpeniski būtu pārstājis būt par nācijas vadoni, bet bez
viņa *nacisms* bija kā organisms bez galvas. Ģenerāļi un ministri,
baidīdamies tikt nošauti, bez kurnēšanas klausījās fīrera gaudulīgajā
vervelēšanā un izpildīja neprātīgās un katastrofālās pavēles, kuras, kā
ikviens skaidri apzinājās, veda pretī iznīcībai.
Trešais reihs gāja bojā Hitlera smirdoņas dēļ. Vareno nacisma impēriju
pazudināja atropīns.
Epiloga vietā
Staļina kājām bija seši pirksti, un viņš tās nevienam nerādīja. Kuslo
kreiso roku viņš nevarēja noslēpt. Mazais Džugašvili auga noslēgts, par
savu kroplību uz visu pasauli nikns cilvēciņš. Tieši niknums, ko
izraisīja nelabojamā nepilnvērtība, veidoja tirāna tēraudcieto dabu.
Tieši par tādu pat tirānu veidojās mazais austrietis Ādolfs Šiklgrūbers,
kas cieta no pastāvīgās smakas, ko izgaroja viss viņa ķermenis. Šī smaka
viņu padarīja kā par lielu diktatoru, tā Eiropas pārvaldnieku, taču tā
pazudināja gan viņu, gan viņa radīto reihu.
Šajās norisēs ir nenoliedzamas likumsakarības. Visticamākais, vienaudži
nežēlīgi – tik ļoti, ka pat dzīvot negribējās – apcēla gan mazo Josifu,
gan mazo Ādolfu. Un tas bija nelāgi, jo mazs ļaunumiņš izauga par milzu
ļaunumu. - 10 commentsLeave a comment
- 3/16/05 06:21 pm
-
Tvaika ielas un Straupes pacients
Moraale: Centies neapcelt visu nepilnveertiigos kropliishus kuri ir tev visapkaart, jo veelaak no vinjiem deelj taa iazugs visaadi shiklgruuberi un Dzhugashvili :P
(Bet kas soliija laboties par :j cut a? :D) - Reply
- 3/16/05 06:25 pm
-
;) vispar es neierubiju, ko Tu doma ar to cut? Esmu blondine ;)))))
- Reply
- 3/16/05 06:31 pm
-
Tvaika ielas un Straupes pacients
Karoche taa ir viena to texta formateeshanas fiichaam kuras attieciigi uzklikshkjinot var ieraudziit kad biidi textus
- Reply
- 3/16/05 06:33 pm
-
nu, nu, nakosaja piegajiena palukokos to kruto ficu :)
- Reply
- 3/16/05 06:35 pm
-
Tvaika ielas un Straupes pacients
Nu ja nesanaak pashai tad paprasi esinjai vinja tev pratiis labaak paskaidrot
- Reply
- 3/16/05 06:40 pm
-
gan jau ierubisu zivi :)
- Reply
- 3/16/05 09:34 pm
-
varu saderēt, ka raksta autors ir žīds
- Reply
- 3/16/05 11:17 pm
-
var būt, ka ir, a varbūt ka nav, bet rakstam nav ne vainas
- Reply
- 3/16/05 11:28 pm
-
nedomāju, ka īpaši patiess.
- Reply
- 3/17/05 12:52 am
-
nu jā un Hitlers arī ir mītiska persona, kas nekad nav pastāvējusi :)
- Reply