Visu dienu nosēžot darbā, rokas tā arī paliek aukstas kā no ledusskapja. Un atnesto jubilejas kūku arī nākas gandrīz vienai pašai noēst. Agrāk man patika pirmdienas..

Man steidzami vajag naudu! Un jaunu smadzeņu podu. Būs vieglāk.
Un tik daudz ko gribētu izdarīt, aizpildīt tukšās vietiņas, apgāzt visas līdzšinējās teorijas un aizspriedumus otrādāk un ielekt dzirkstošā vilnī... Viena pati ņifiga nevaru.

Secinu, ka nebūtu nekādas jēgas solīt, ka reiz es sākšu normālāk rakstīt. Tad tā nebūšu es. Un to visu jau nevajag priekš kāda cita. Publicitāte un tādā garā. Nē. Man to vajag savam paurim, kas vienmēr grib kaut ko fantazēt, sapņot, vāvuļot, ienirt netā lai atrastu kādu nostalģiskuma pārblīvētu bildi, klepot uz āboliem, skumt, lamāties, izlikt kaut kādus tizlības, caur puķēm un pa tiešo, izlikt ko dvēselisku, filtrēt domas un tā joprojām aumaļu aumaļām...