| |
[Mar. 5th, 2006|05:46 pm] |
-Pajautāsim Strupam, cik tev tas spēcīgi sanāk,- pilnīgi taisnīgi ieminējās Drako
-Tasbija "Mokum". "Pavēlum" ir cita lieta. Pie tam es šaubos vai spēšu sadusmoties uz kādu no jums līdz tādai pakāpei, cik dusmīgs biju toreiz uz Strupu.
-Nu, tad ko...Tad bravo! Varenais Poters visu ir izdomājis! Mums visiem pārējiem atliek tikai pacelt ķepiņas un uzticēt savas dzīvības Varenajam varonim ar rētu!
-Aizveries!- Rons nošņācās uz Drako.
-Es nerunāju ar tevi Vīzlij. Netraucē man klanīties mana kunga priekšā!- Drako pasmīnēja.
Harijs nobijās, ka Rons atkal satrakosies, bet pēdējais izrādījās daudz gudrāks, nekā zēns varēja iedomāties.
-Nu un klanies!- Pasmīnēja grifidorietis.- Bet es būšu tava pavēlnieka draugs. Tā kā klanīsies arī manā priekšā!
Malfojs uz sekundi apjuka bet peč tam uzvilcis uz sejas ierasto smīniņu atbildēja.
-A tu Vīzlij izrādās, nemaz neesi tik stulbs, ja tevi izdodas aizrunāt. Mēs vēl parunāsim...
Harijam kļuva vieglāk elpot.Merlins vismaz kaut kāds progress??...
-Labi pietiek, sāksim beidzot trenēties.
Tomēr viss nenotika tik vienkārši kā ar aizsardzības biedrību. Melnā amģija patiešām bija pārāk sarežģīta un nesaprotama. Tāpēc viss notika pilnīgi savādāk nekā gribējās Harijam.
Pirmie treniņa buramvārdi Harijam izdevās uz Rona piemēra, kuram Harijs lika pacelt kājas un augstu lēkāt (harijam negribējās likt draugam darīt kaut ko sarežģītu), tomēr kad pārējie sagribēja arī pamēģināt radās kaudze problēmu.- pirmkārt zēns nevarēja izskaidrot kā šī burvestība darbojas. Viņš nekad par to nebija domājis. Otrkārt nevienam neas protams nesanāca: Drako vienkārši apdullināja Hermioni, bet Ronam par laimi vispār nenostrādāja.
-Drags tā tās lietas ennotiek- paziņoja Rons jau otrajā nodarbībā, kuru viņi bija sarīkojuši pirmdienā pēc vakariņām.- Izskatās, ka mēs vēl neesam izauguši līdz melnajai maģijai.
-Pirmo reizi dzīvē esmu ar mieru piekrist Vīzlijam,- Drako paziņoja, ar nelielu pretīguma sajūtu sejā cenzdamies panākt, ka Hermione atgūst samaņu.
-Es uzskatu, ka mums ir nepeiciešams līderis,- turpināja Rons- nedusmojies Harij, bet tu tajā visā neesi diez ko prātīgs.
-Es pats to apzinos,- zēns atmeta ar roku.
-Labi, tātad mums ir vajadzīgs kāds vecāks...Un vēlams ar pieredzi. Tas varētu būt kāds no septītā kursa....xmmm...kurš nopietni nodarbojas ar tumšo maģiju.
Un tajā brīdī Harijam kā ar mietu iegāza pa pieri.
-Es zinu, kas tas varētu būt!- viņš pziņoja vēl pirms bija paspējis padomāt par visām no tā izrietošajām sekām.
-Un kas tad?- izskatījās, ka rons ļoti cer uz Harija labo ideju.
-Strups
-Ko?!! Harij, tu esi sajucis prātā! tev par maz nodarbību kopā ar viņu, tad vēl mūs gribi ievilkt!
-Bet, Ron, manu prāt- tas ir tieši tas kas vajadzīgs. Viņam ir ne maza pieredze melnajā maģijā, un viņš jau sen grib to pasniegt. Dosim viņam iespēju.
-Kā bijāt DA, tā arī paliksiet,- iesmējās Drako.- Strupu esat ar mieru uziacināt, iespēju dot...Nu vienkārši Albus uz mūžu.
Rons uzmeta malfojam izbrīnītu skatienu, bet viņš izlikās to neredzam un turpināja: |
|
|
