| |
[Jan. 7th, 2006|11:07 am] |
-Nē...Mani nogalināja mans tēvs.Bet pēc tam nomira viņš pats.Šī māja ir nolādēta.Šeit labāk ilgi neuzturēties.Sevišķi jau nu tev. Drīz tie cilvēki nāks šurp lejā, lai pavakariņotu. Harijam iekšā viss sagriezās, viņš panikā pieskrēja pie durvīm un sāka tās dauzīt ar kulakiem un spārdīt ar kājām, tomēr tās nepadevās. Zēns strauji pagriezās un ar traku skatienu palūkojās uz galdu. Pie tā stāvēja, daudz, daudz veclaicīgu krēslu.Harijs jau gribēja paķert vienu no tiem, bet laicīgi saprata, ka krēsls neizturēs pēc pirmā sitiena pa šīm durvīm.Sofija ar ziņkārību sekoja līdzi zēna darbībām. Viņu tās šķita uzjautrinām. Bet tad viņa pēkšņi vīlusies novilka:
-A-k-k...Cik žēl, pēc tevis ir atnākuši.
Harijs pagriezās.
-Profesor!
Zēns vēl nekad nebija bijis tik laimīgs redzot Strupu. Slīdeņa vecākais stāvēja pie durvīm un lūkojās apkārt.
-Merlins, Poter, kur jūs esat iekūlies!- viņš noburkšķēja un pietuvojās Harijam.- Pazūdam no šejienes pēc iespējas ātrāk.
Zēns nekādi nespēja noticēt, ka beidzot viņš no šejienes izkļūs. Viņam bija dīvaini skatīties cauri Strupam, kurš arī šķita esam spoks, tikai neviss balts, bet gan ar melniem matiem un mantiju. Tas viss Harijam atgādināja gadījumu ar priekškaru, kad pēc viņa ieradās Dumidors.
-Atā, Harij Poter- teica Sofija pazuzdama sienā.
Strups sagrāba zēnu aiz rokas un tas sajutās tā it kā viņam būtu uzmetuši biezu, melnu audumu...Un tad viņš pamodās.
Harijs saprata, ka sēž uz krēsla mikstūru profesora kabinetā, bet pats Strups ar pirkstu galiem tur viņa deniņus.Profesors stāvēja aizvēris acis un kaut ko čukstēja. Pārvarējis riebumu, Harijs pakratīja galvu, cenzdamies parādīt Strupam, ka jau ir atjēdzies.Profesors strauji atvēra acis un atrāva rokas.
-Nu?-Klusu pajautāja Strups.- Paskaidrojiet, Poter.Kā jūs tur nokļuvāt? Vai jūs tur esat jau iepriekš bijis?
-Nē, nekad, profesor,- Harijam pēkšņi palika slikti, bet viņš pārvarējis galvas reibšanu, turpināja:- Es nezinu...Mana rēta pēkšņi sāka sāpēt...Un tad es atrados tur...Nāvēžu slēptuvē.
Strups nozibināja ar acīm un lēnām apsēdās uz cita krēsla. Zēns pēkšņi pamanīja, ka profesors izskatās, ne tikai aizkaitināts un dusmīgs, bet arī ļoti noguris. Šķita, ka pāris sekundes atpakaļ viņš bija centies nostāvēt no pēdējiem spēkiem.
-Tūlīt atnāks profesors Dumidors,- Strups nikni izmeta ievērojis, ka Harijs uz viņu dīvaini skatās.- Viņam visu arī izstāstīsi. |
|
|
| |
[Jan. 7th, 2006|12:26 pm] |
11. nodaļa
Direktors patiešām atnāca ļoti ātri.Vispirms viņš paskatījās uz Strupu, pēc tam uz Hariju, un tad pajautāja:
-Kas īsti šeit notika?
Tagad arī Strups skatījās uz zēnu. Bija redzams, ka arī viņam gribētos dzirdēt atbildi uz šo jautājumu.
-Nu...Es īsti nezinu...Mēs ar profesoru trenējāmies, un tad man pēkšņi sāka sāpēt rēta...Es zaudēju samaņu...Un atklāju, ka atrodos kaut kādā telpā...
-Cik ilgi jūs trenējāties? Vai tas notika burvestības dēļ?- Dumidors palūkojās uz Slīdeņa torņa vecāko.- Severus, tu tak ne....
-Nē,- Harijs atbildēja pirms Strups paspēja atvērt muti.- Profesors Strups nepaspēja izteikt burvestību. Tas notika pirms burvestības veikšanas...
Direktors atkal palūkojās uz Hariju. Strups sarauca pieri, bet viss drīzāk tomēr bija priecīgs, ka viņam nenācās taisnoties direktora priekšā.
-Apraksti to vietu,- palūdza Dumidors.- Pastāsti, ko tu tur darīji.
Zēns pašļūkāja pa krēslu, Viņam bija nepatīkami, ka direktors stāv kājās un skatās uz viņu no augšas uz apakšu. Viņam gan vairāk patiktu, ja direktors apsēstos. Dumidors šķita sapratis. Ar burvju nūjiņas palīdzību viņš gaisā uzzīmēja krēslu un kad tas lēnām nolaidās zemē, apsēdās.
-Lūdzu, Harij, stāsti, man ir jāzin.
Zēns aprakstīja visu ko vien varēja atcerēties, ieskaitot gleznas, koridoru un meitenīti- spoku. tajā brīdī, kad Harijs pieminēja Sofiju Dumidora seja kļuva ļoti skumja. Bet viņš neko neteica. Kad Harijs pabeidza stāstījumu, direktors vēl ilgi klusēja, par kaut ko domādams.
-Tas...ir ļoti skumji,- viņš beidzot bilda.- Tas ir, slikti harij, gan priekš tevis, gan skolas.Voldemorts...-Izdzirdot šo vārdu Strups, kurš pirms tam bija uzmanīgi klausījies zēna stāstu, atjēdzās un itkā nejauši uzlika kreiso roku uz labās.-...Cenšas tevi pakļaut. Tā ir ļoti spēcīga maģija un es baidos, ka ar to maģiju, kura aizsargā Cūkkārpu, nebūs pietiekami, lai viņam traucētu. Viņš cenšas satikties ar tevi. Viss drīzāk, lai salauztu tavu aizsardzību un piespiestu tevi viņam klausīt.
-Bet...-Harijs nesaprata.- Vai patiešām es biju tur? tajā pilī?
-Nē, tur bija tikai tavs saprāts...vismaz kāda viņa daļa.Bet priekš Voldemorta, tas bija vairāk nekā pietiekami. tas var ļoti slikti beigties.
Šodien tu viņu neredzēji. Profesors Strups paspēja tevi laikā aizvākt no turienes.Bet es nezinu cik ilgi veiksme mums smaidīs. Viss var mainīties jeb kurā brīdī. |
|
|