| |
[Oct. 19th, 2005|01:49 pm] |
Malfojs, ļoti apmierināts ar sevi, piecēlās turēdams rokās murrājošo kaķi un devās uz guļamistbas pusi atstājis Hariju vārāmies no dusmām uz dīvāna. Tomēr pusceļā viņš apstājās un it kā nevērīgi izmeta:
-es tev ieteiktu parunāt ar tavu draņķa...tas ir draudzeni. Bet labāk rīt. Šodien viņai tādu stresu nepārdzīvot...
Harijs saņēma drosmi parunāt ar meiteni tikai nākamās dienas pēcpusdienā. Viņš nekādi nevarēja saņemties, lai radītu Hermionei tādu vilšanos. Tomēr beidzot zēns pārvarēja sevi un izmantoja Drako padomu. Pēdējā laikā gan Malfojs jaunākais neieteica neko drošu, bet jēga viņa vārdos tomēr bija.
Harijs atrada Hermioni sēžam bibliotekā pie kaut kādas biezas grāmatas. Apmēram pēc tādām pašām grāmatām viņi biji gatavojušies eksāmenam.
-E-e...sveika,- Harijs apsēdās viņai blakus un gribēja vēl kaut ko piebilst pie sava apsveiciena, bet tik līdz meitene apjēdza, kas ir apsēdies viņai blakus- viņa apķērās zēnam ap kaklu ar priecīgiem kliedzieniem:
-Harij, paldies! Tev izdevās!
-Ai, Hermione, kas ar tevi?- Harijs pacentās noturēt slīdošās brilles.
-Jā "Kas"? Strups pateica, ka es varu šodien ierasties pie viņa un nokārtot esāmenu. Harij, tu viņu tomēr pierunāji!
-Pagaidi, Strps tev ateica? Viņš, ko jau ir augšā?
-Nu...jā. Es satiku viņu gaitenī. Šķiet, ka viņš ir jau pilnīgi vesels. Bija redzams, ka viņš nav pārāk apmierināts par šo eksāmenu, ebt tomēr piekrita viņu pieņemt. Ai, Harij, man jau vajag iet.
Hermione strauji piecēlās no vietas un aizskrēja uz pazemes telpā. Zēns sekoja viņai.
-Tu arī sev pārkārtošanu izlūdzies? Painteresējās meitene jau pie Strupa kabineta.
-E-e-e...Nē, es vienkārši gribēju tevi pavadīt...
Tajā brīdī abineta durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Strups. Viņš ielaida iekšā Hermioni un pavadījis viņu ar nicinošu skatienu līdz solam, pievērsa uzmanību Harijam.
-Mister Poter, jūs kaut ko vēlējāties?- Pajautāja prfesors ar tādu vienaldzību balsī, ka bija skaidrs- viņš nepalīdzēs, pat ja Harijs palūgs.
-Nu...- zēns jau otro reizi diennakts laikā pārspēja sevi un teica:- Paldies, profesor, ka tomēr lauzāt savu vārdu un pielaidāt Hermioni...
-Poter, es viņu nepielaidu,- stikti atteica Strups, viņa sejai pārlaidās riebuma izteiksme.- Es neesmu lauzis savu vārdu.
Durvis harija degungalā aizcirtās ciet un zēns tā arī nesapratis nevienu profesora vārdu devās atpakaļ uz biblioteku. |
|
|
