| |
[Oct. 14th, 2005|05:47 pm] |
-Profesor...nu...es gribēju atvainoties par to dueli,- zēns centās neieklausīties pats savā balsī, cerēdams, ka tadā veidā apspiedīs nelabumu.- Es nedomāju...e-e-e...ka tā sanāks...atvainojiet.
Harijs apklusa un palūkojās uz Strupu. tas vēl ar vien sēdēja klusēdams un ļauni miegdams acis.
-ļoti savāda uzvedība, Poter,- beidzot noteica profesors.- Ļoti dīvaina...jūsu tēvs nekad neatvainojās manā priekšā...izskatās, ka viņa dēls nav mantojis to lepnumu, par kuru varētu runāta r cieņu. Jūs vienkārši baidaties no manis un tāpēc atlīdāt uz vēdera atvainoties...
-Es neesmu tāds kā mans tēvs,- klusu teica Harijs.- es negribēju..., bet viņš darīja speciāli.
-Vismaz, kaut kāds progres, Poter- Nošņācās Strups.- Jūs atzīstat, ka jūsu tēvs bija niecīgs, iedomīgs tārps, kurš piesedza sevi ar pāris burvestībām, kuras viņam izdevās labāk par pārējām?
-Es to neteicu!- zēns iekarsa.- Es teicu, ka tēvs izturējās netaisnīgi, ņirgādamies par jums, ser, bet es neteicu, ka viņš bija niecīgs un nekad to neteikšu!
-Pateikt- nav tas pats, kas atzīt, Poter,- Strups indīgi piezīmēja.-Jūs varat to neteikt, jūs to vienkārši zinat un viss.
Harijs apklusa. Kā lai pārliecina profesoru, ka viņš nekad neuzskatīs Džeimsu Poteru par nožēlojamu? Agresīvu, augstprātīgu-jā, bet ne par nožēlojamu. Bet izskatījās, ka Strups nevēlējās turpināt šo tēmu. Viņš pastiepa roku, izrāva Harijam no rokām sudraba kausu, pagrozīja rokās un paostījis pajautāja: |
|
|
