| |
[Oct. 14th, 2005|05:25 pm] |
-Pomfrī madāma- nolemtā balsī pasauca Harijs.
Slimnīcas spārna vecākā momentāli izleca no aizslietņa.
-Ak tas esi tu...Vai tev kaut kas ir noticis? Kaut kas nopietns?- Izskatījās, ka medmāsa ļoti cerēja kā minimums uz salauztām ribām.
Bija skaidri redzams, ka viņai gribas nodarboties ar jeb ko, atskaitot Strupu. Un vēlams, lai tas aizņemtu pats mazākais kādas trīs stundas. Tomēr Harijs bija anesis Pomfrī madāmai vēl priecīgākas ziņas.
-Vai es varētu satikt profesoru Strupu?- Zēnam sāka palikt nedaudz slikti no šiem vārdiem.
-O-o! Tu pie viņa!- Medmāsa atplauka, kā pļavas zieds, kurš ielikts ūdenī.- Protams, ka tu vari viņu satikt. Lūk, turi,- Harija rokās atkal attapās smags, sudraba kaus.- pasaki, ka ja viņš vēlas pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu, tad viņam vajag dzert pēc iespējas vairāk šī.
Pomfrī madāma aizgāja atstādama Hariju ar visu smag kausu rokās.
Harijs dziļi ievilka elpu it kā taisītos ienirt ezerā un aizgāja aiz aizslietņa. Šodien Strups izskatījās labāk- saites ap galvu nebija un abas rokas bija pilnībā spējīgas satvert zēnu pie kakla.
-E-e-e...Labdien profesor.- Harijs nomurmināja.
Strups pagriezās pret zēnu un viņa acis kā vienmēr nelabvēlīgi iemirdzējās.
-Poter?! Atkal jūs! Man šķiet es teicu, lai jūs man nerēgojasties acu priekšā!
-E-e...vispār jūs to neteicāt, ser...-Zēns ieraudzīja pie gultas krēslu un apsēdās uz pašas tā maliņas, Strups uzmanīgi sekoja visām viņa kustībām it kā gatavotos uzbrukumam.- Es vienkārši...nu...
-Ienācāt pajautāt kā es jūtos?- profesors samiedza acis.- ļoti jauki no jūsu puses, bet būtu labāk, ja jūs nenāktu šurp vispār! Harijs pēkšņi saprata, ka Strups netic viņa labajiem nodomiem. Viss drīzāk viņš domā, ka zēns vienkārši nāk paņirgāties par viņu, izsmiet viņa pašreizējo stāvokli. Harijs neko tādu negribēja. |
|
|
