sevi ierobežoju uz nevajadzīgām/ liekām lietām un paradumiem, bet brīžiem tomēr jāatopas ar sastingšanu punktā. nepieciešams daudz, daudz vairāk aizpildījumu.
un kņudinošā sausā āda.
un siltums vēl kavējas.

tukšgaitas sajūta neatstājas. bet iesākums labs, tagad tikai neapstāties. nedrīkstu nevarēt, nedrīkstu nepaspēt. lai nav diena ar caurumu sejā.
tikai pavasaris tikpat nesmuks, kā mūsu divu dienu netīrītais paklājs. vēlos vairāk siltumu, lai var logus plaši vaļā. iztaisnot plecus, nomest vilnas zeķes.

laikam pieminēšanas vērts, jo jau otro dienu uz riņķi
mogwai dziesma




guļu uz grīdas un skatos griestos. ja aizvērtu acis, aizmigtu, tapēc vienkārši guļu un klausos, un uzpeldēja no pagātnes kādi izteikti vārdi. nesaistīti, bet reiz pamatskolā kādā no stundām, zīmēšanas skolotājs stāstīja, kā viņš savā bērnībā esot iemīlējis klasisko mūziku, apguļoties istabas vidū uz grīdas. tas toreiz likās tik stulbi.

saskatījos daudz, daudz mammu blogus, pilnus ar idejām par interjeru, apģērbu, ēšanu. kaut kā viņas visu to paspēj. apbrīnojami. ēdienu blogi mani neaizrauj, bet idejas, kā iedot otro dzīvību, piemēram, bēniņos nomestām, apputējušajām lietām, man patīk. atķeksēju jau prātā ko es varētu paveikt, gaidīšu iedvesmu.
aiz loga kaila iela un apsarmojuši koki, jāpiemet pilna krāsns un jālien vien segās.